Karš par Spānijas mantojumu
| Karš par Spānijas mantojumu | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Francijas un Hābsburgu sāncensības | |||||||||
 Pulksteņa rādītāja virzienā, no augšas pa kreisi:
| |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
| ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
| |||||||||
| Spēks | |||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Karš par Spānijas mantojumu bija konflikts starp vairākām Eiropas valstīm, kas ilga no 1701. līdz 1714. gadam.
Karu izraisīja ilgstošā Francijas un Hābsburgu cīņa par hegemoniju Eiropā. Tā kā Spānijas karalim, pēdējam Hābsburgu dinastijas pārstāvim Karlosam II nebija mantinieku, jautājums par varas pārņemšanu kļuva aktuāls vairākās Eiropas valstīs. Mēģinājums sadalīt impēriju starp troņa pretendentiem (Francijas Burboniem, Austrijas Hābsburgiem un Bavārijas Vitelsbahiem) bija neveiksmīgs.
Pēc Karlosa II nāves Spānijas troni ieguva Francijas karaļa Luija XIV mazdēls Anžū Filips. Tā kā šāds risinājums apdraudētu Eiropas līdzsvaru, Lielbritānija, Nīderlande, Svētās Romas impērijas imperators Leopolds, Prūsija, Hannovere, citas vācu valstiņas un Portugāle noslēdza savienību pret Franciju. Alianse guva panākumus, izņemot Spāniju, kur Filips veiksmīgi noturēja savas pozīcijas.
1713. gadā notika Utrehtas miera kongress, ar kuru karš beidzās. 1714. gadā tika noslēgts Raštates miera līgums starp Franciju un Austriju un Bādenes miera līgums starp Franciju un Svēto Romas impēriju.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Karš par Spānijas mantojumu bija viens no nozīmīgākajiem Eiropas kariem 18. gadsimta sākumā. Tas sākās pēc Spānijas karaļa Karlosa II nāves 1700. gadā. Karloss II bija pēdējais Spānijas Hābsburgu dinastijas valdnieks, un viņam nebija bērnu. Jautājums par viņa mantojumu kļuva par Eiropas mēroga politisku krīzi, jo Spānijas monarhija ietvēra ne tikai pašu Spāniju, bet arī Spāņu Nīderlandi, Spānijas valdījumus Itālijā, kolonijas Amerikā un citus aizjūras īpašumus.
Jau pirms Karlosa II nāves Eiropas lielvaras mēģināja vienoties par Spānijas mantojuma sadalīšanu, lai novērstu pārāk lielas varas koncentrēšanos vienas dinastijas rokās. Galvenie pretendenti uz Spānijas troni bija Francijas karaļa Luija XIV mazdēls Filips Anžū no Burbonu dinastijas un Austrijas Hābsburgu pārstāvis ercercogs Kārlis. Ja Spānijas troni iegūtu Burboni, pastāvēja risks, ka Francija un Spānija varētu nonākt vienas dinastijas kontrolē. Ja troni iegūtu Hābsburgi, varētu atjaunoties plaša Hābsburgu varas sistēma Eiropā.
Karloss II savā testamentā par mantinieku iecēla Filipu Anžū, kurš 1700. gada beigās tika pasludināts par Spānijas karali Filipu V. Francijas karalis Luijs XIV atbalstīja šo lēmumu un neatteicās no iespējas, ka Filips vai viņa pēcnācēji varētu saglabāt tiesības arī uz Francijas troni. Šāda politika satrauca citas Eiropas lielvaras, īpaši Angliju, Nīderlandes Republiku un Austrijas Hābsburgus.
1701. gadā izveidojās Lielā alianse pret Franciju un Burbonu Spāniju. Tajā galvenā loma bija Anglijai, Nīderlandes Republikai un Svētās Romas impērijas imperatoram Leopoldam I. Vēlāk karā iesaistījās arī citas valstis, tostarp Portugāle un Savoja. Lielās alianses mērķis nebija tikai novērst Francijas un Spānijas apvienošanos, bet arī ierobežot Francijas ietekmi Eiropā un nodrošināt tirdzniecības intereses Spānijas koloniālajā pasaulē.
Karadarbība sākās 1701. gadā un ātri izplatījās vairākos reģionos. Cīņas notika Spānijā, Itālijā, vācu zemēs, Nīderlandē, jūrās un kolonijās. Tādēļ karš bija ne tikai dinastisks konflikts, bet arī plašs Eiropas un koloniāls karš. Francija un Spānija cīnījās pret Lielo aliansi, cenšoties saglabāt Filipu V Spānijas tronī.
Viens no ievērojamākajiem Lielās alianses karavadoņiem bija Džons Čērčils, Marlboro hercogs, kurš komandēja angļu un sabiedroto spēkus. Otrs nozīmīgs komandieris bija Austrijas karavadonis Princis Eižens Savojietis. Viņu sadarbība deva aliansei vairākas nozīmīgas uzvaras pret Franciju un tās sabiedrotajiem.
Svarīgs kara pavērsiens bija Blenheimas kauja 1704. gadā, kurā Marlboro hercoga un prinča Eižena vadītie sabiedroto spēki sakāva Francijas un Bavārijas armiju. Šī uzvara novērsa tiešus Francijas draudus Vīnei un būtiski mainīja kara gaitu Centrāleiropā. Tajā pašā gadā angļu un nīderlandiešu spēki ieņēma Gibraltāru, kas vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem britu stratēģiskajiem punktiem Vidusjūrā.
Karš turpinājās arī Itālijā. Sākotnēji Francijas un Spānijas spēki tur saglabāja nozīmīgas pozīcijas, taču Austrijas Hābsburgi pakāpeniski nostiprinājās Ziemeļitālijā. 1706. gadā sabiedrotie guva nozīmīgu uzvaru Turīnas kaujā, pēc kuras Francijas ietekme Itālijas ziemeļos ievērojami samazinājās. Tas nostiprināja Austrijas pozīcijas Apenīnu pussalā.
Spānijā karš ieguva arī pilsoņu kara raksturu. Daļa Spānijas atbalstīja Filipu V, īpaši Kastīlija, savukārt daļa Aragonas kroņa zemju, tostarp Katalonija un Valensija, atbalstīja Hābsburgu pretendentu erchercogu Kārli. 1705. gadā sabiedroto spēki ieņēma Barselonu, un erchercogs Kārlis tika atzīts par Spānijas karali daļā teritoriju. Tomēr Burbonu atbalsts Spānijas centrālajos reģionos saglabājās spēcīgs.
1707. gadā Almansas kaujā Burbonu spēki sakāva sabiedrotos Spānijā. Šī uzvara palīdzēja Filipam V nostiprināt varu Valensijā un Aragonā. Pēc tam viņš īstenoja centralizācijas politiku, kas vēlāk tika nostiprināta ar Nueva Planta dekrētiem. Tie atcēla vairākas Aragonas kroņa zemju vēsturiskās privilēģijas un tuvināja Spānijas pārvaldi centralizētam Francijas tipa modelim.
1708. gadā sabiedrotie guva vēl vienu nozīmīgu uzvaru Audenardes kaujā, bet 1709. gadā notika ļoti asiņainā Malplakē kauja. Lai gan sabiedrotie tajā formāli uzvarēja, zaudējumi bija tik lieli, ka kara turpināšana kļuva arvien nepopulārāka, īpaši Lielbritānijā. Sabiedroto valstīs pieauga nogurums no ilgstošā kara un tā izmaksām.
Izšķirošas politiskas pārmaiņas notika 1711. gadā, kad nomira imperators Jozefs I un erchercogs Kārlis kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru Kārli VI. Ja Kārlis VI vienlaikus iegūtu arī Spānijas troni, Eiropā atkal varētu rasties plaša Hābsburgu impērija. Tas mainīja Lielbritānijas un Nīderlandes attieksmi pret kara mērķiem. Sabiedrotajiem vairs nebija izdevīgi bez ierunām atbalstīt Hābsburgu kandidātu Spānijas tronī.
Miera sarunas sākās 1712. gadā un noslēdzās ar Utrehtas miera līgumiem 1713. gadā. Saskaņā ar šiem līgumiem Filips V tika atzīts par Spānijas karali, taču viņam un viņa pēcnācējiem bija jāatsakās no tiesībām uz Francijas troni. Tas novērsa Francijas un Spānijas monarhiju apvienošanos vienā valstī. Šis princips bija viens no svarīgākajiem Eiropas spēku līdzsvara politikas panākumiem.
Utrehtas līgumi būtiski pārkārtoja Eiropas politisko karti. Lielbritānija ieguva Gibraltāru un Menorku, kā arī nozīmīgas tirdzniecības privilēģijas Spānijas kolonijās, tostarp tiesības uz asiento — vergu tirdzniecības līgumu ar Spānijas Ameriku. Austrija ieguva Spānijas Nīderlandi, Neapoli, Milānu un citas bijušās Spānijas teritorijas Itālijā. Savoja ieguva Sicīliju, kas vēlāk tika apmainīta pret Sardīniju.
Ne visas iesaistītās puses mieru noslēdza vienlaikus. Karš starp Franciju un Austriju turpinājās līdz 1714. gadam, kad tika noslēgti Raštates un Bādenes miera līgumi. Šie līgumi apstiprināja daudzas Utrehtā noteiktās pārmaiņas un galīgi noslēdza karu par Spānijas mantojumu Eiropas kontinentā.
Spānijā kara pēdējais nozīmīgais posms bija Barselonas aplenkums. Katalonijas galvaspilsēta turpināja pretoties Filipam V arī pēc starptautisko miera līgumu noslēgšanas. Barselona krita 1714. gada 11. septembrī, un šis notikums vēlāk kļuva par nozīmīgu Katalonijas vēsturiskās atmiņas daļu. Pēc tam Burbonu vara Spānijā tika nostiprināta, bet reģionālās autonomijas tiesības vairākās teritorijās tika ierobežotas.
Karš par Spānijas mantojumu būtiski mainīja Eiropas starptautisko sistēmu. Tas apstiprināja spēku līdzsvara principu, saskaņā ar kuru nevienai lielvarai nedrīkstēja ļaut iegūt pārmērīgu dominanci Eiropā. Francija saglabāja lielvaras statusu, taču tās hegemoniskās ambīcijas tika ierobežotas. Spānija saglabāja Burbonu dinastiju, bet zaudēja lielāko daļu Eiropas valdījumu ārpus Ibērijas pussalas.
Lielbritānijai karš kļuva par nozīmīgu soli ceļā uz jūras un koloniālās lielvaras statusu. Gibraltāra iegūšana, tirdzniecības tiesības Spānijas Amerikā un pieaugošā flotes nozīme nostiprināja Lielbritānijas ietekmi Vidusjūrā un Atlantijas pasaulē. Austrija savukārt nostiprināja savas pozīcijas Centrāleiropā un Itālijā, kļūstot par vienu no galvenajām kontinentālajām lielvarām.
Kara sekas bija ilgstošas. Burbonu dinastija Spānijā turpināja valdīt arī vēlākajos gadsimtos, ar pārtraukumiem saglabājoties līdz mūsdienām. Utrehtas miera sistēma kļuva par vienu no 18. gadsimta Eiropas diplomātijas pamatiem, bet Spānijas mantojuma kara pieredze parādīja, ka dinastiski jautājumi agrīno jauno laiku Eiropā varēja izraisīt plašus starptautiskus konfliktus, kuros savijās monarhu radniecība, valstu intereses, tirdzniecība un koloniālā konkurence.
Literatūra
[labot | labot pirmkodu]- Renger E. de Bruin. Performances of Peace: Utrecht 1713. Brill, 2011. JSTOR 10.1163/j.ctt1w76w4b.
- Gilbert, Arthur N. (1976). "Army Impressment During the War of the Spanish Succession". The Historian 38 (4): 689–708. doi:10.1111/j.1540-6563.1976.tb00057.x. JSTOR 24444302.
- Thomson, M. A. (1954). "Louis XIV and the Origins of the War of the Spanish Succession". Transactions of the Royal Historical Society 4: 111–134. doi:10.2307/3678854. JSTOR 3678854.
Atsauces un piezīmes
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Wilson, 2016
- ↑ Glete, 2001, 156. lpp.
- ↑ Ostwald, 2000, 664. lpp.
- ↑ Rasler, 1994, 129. lpp.
- ↑ Craig, 1964, 7. lpp.
- ↑ Dwyer, 2014, 14. lpp.
- ↑ Lynn, 1994, 894. lpp.
- ↑ Vault, 1845, 98, 540, 625. lpp.
- ↑ Vault, 1845, 454. lpp.
- ↑ Clodfelter, 2008, 74. lpp.
- 1 2 3 Clodfelter, 2008
- ↑ Urlanis, 1971, 187. lpp.
- ↑ Levy, 2014, 90. lpp.
- ↑ Annual average, 1701–1713. Wilson estimates Imperial strength peaked at 343,000 in 1710.
- ↑ Ostwald estimates Dutch strength peaked at 137,000.[3]
- ↑ The majority of Prussian troops were hired out to the Dutch or served with Imperial forces in Northern Italy.
- ↑ The Spanish Army consisted of three separate forces; Spain (20,000), Spanish Netherlands (35,000) and Italy (15,000). These are authorised numbers and actual were almost certainly lower.[8]
- ↑ Split 50:50 between Habsburg monarchy and other HRE states.[10]
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karš par Spānijas mantojumu.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|