Suldziri
| Suldziri Sphyrapicus (Baird, 1858) | |
|---|---|
 Sarkankrūšu suldziris (Sphyrapicus ruber) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Dzilnveidīgie (Piciformes) |
| Dzimta | Dzilnu dzimta (Picidae) |
| Apakšdzimta | Dzilnu apakšdzimta (Picinae) |
| Ģints | Suldziri (Sphyrapicus) |
 Suldziri Vikikrātuvē | |
Suldziri[1] (Sphyrapicus) ir dzilnu dzimtas (Picidae) ģints, kas apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas sugas.[2] Tās visas mājo Ziemeļamerikā un ir gājputni.[2][3]
Kopīgās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šīs ģints dzeņi ir slaidi putni ar stīvu asti un relatīvi gariem spārniem. Lidojuma raksturs viļņveidīgs, mijoties mirkļiem, kad putns lido, ātri sitot spārnus, un mirkļiem, kad spārni tiek piekļauti cieši pie ķermeņa.
Kā jau putnu nosaukums norāda, suldziri barojas galvenokārt ar koku sulu, dažādās sezonās mainot kokus un krūmus, no kuriem tiek sūkta sula.[3] Mazuļi tiek baroti ar kukaiņiem, kas ierodas, lai arī dzertu koku sulu no suldziru izurbtajiem caurumiņiem koku mizā. Viens no suldziru iecienītākajiem kokiem ligzdošanas sezonas laikā ir bērzs. Tā kā suldziri urbj caurumus veselos kokos, tie tiek uzskatīti par koku kaitēkļiem.[4] Dažas koku sugas suldziri ietekmē vairāk, citas mazāk. Ir koki, kas suldziru savainoti, drīz pēc tam mirst, piemēram, Amerikas pelēkais bērzs (Betula populifolia), papīra bērzs (Betula papyrifera), sarkanā kļava (Acer rubrum), sarkanā egle (Picea rubens) un Kanādas hemlokegle (Tsuga canadensis).[5]
Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Suldziru ģints (Sphyrapicus)[2]
- Dzeltenvēdera suldziris (Sphyrapicus varius)
- Melngalvas suldziris (Sphyrapicus thyroideus)
- Sarkankrūšu suldziris (Sphyrapicus ruber)
- Sarkanskausta suldziris (Sphyrapicus nuchalis)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Putni Dabā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 29. maijā. Skatīts: 2017. gada 15. maijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 World Bird List: Woodpeckers, 2020
- ↑ 3,0 3,1 Genus: Sphyrapicus
- ↑ TATE, J. 1973. Methods and annual sequence of foraging by the sapsucker. Auk 90:840-856.
- ↑ Sapsucker: Damage Varies with Tree Species and Seasons