Pāriet uz saturu

Stūmējvelkonis

Vikipēdijas lapa
3x3 deviņu vienību barža tiek stumta cauri Lakrosai Viskonsinā
Velkonis Angelina stumjot divas piekrautas baržas Ņūorleānā

Stūmējvelkonis, velkonis-stūmējs (angļu: pusher, pusher craft,[1] pusher boat, pusher tug un towboat) jeb vienkārši velkonis ir kuģošanas līdzeklis, kurš paredzēts baržu un vilcienu baržu stumšanai. ASV, nozarēs, kurās izmanto šos kuģus, tos dēvē vienkārši par velkoņiem (towboat). Arī Latvijā šāda pieeja ir izplatīta. Kuģiem raksturīgs kvadrātveida priekšgals un maza iegrime, kā arī tiem parasti ir kneijas, kas ir lielas, priekšgalā uzstādītas plāksnes dažāda augstuma baržu stumšanai. Šos kuģošanas līdzekļus parasti izmanto upēs un iekšzemes ūdensceļos. Vairākas nekustīgi kopā savienotas baržas vai stumjošais kuģis un jebkādas ar to nekustīgi kopā savienotas baržas, tiek dēvētas par stumjamu kuģu grupu (tow) un tādā var ietilpt dučiem baržu.[2] Uz daudziem kuģiem, īpaši tiem, kas strādā garajā plecā jeb apkalpo liela attāluma pārvadājumus, ir izvietotas dzīvojamās telpas komandai.

Izmērs

[labot | labot pirmkodu]
Velkonis Peter Fanchi ejot uz dienvidiem Ohaio upē, Lūivilā

Velkoņu jauda svārstās no zemākas par 600 zirgspēkiem (447 kW) līdz pat 11 100 zirgspēkiem (8 277 kW). Vairums velkoņu ir 11 līdz 61 metru gari un 6,4 līdz 17,1 metrus plati. Mazākos kuģošanas līdzekļus izmanto ostās, baržu gaidāmajos rajonos[3] (fleeting areas) un slūžu tuvumā, bet lielākos — liela attāluma vai starp lielākajām ostām izvietoto velkoņu līniju apkalpošanai. ASV, uz dienvidiem no Klinšu ķēdes slūžām pie Sentluisas, Misisipi upe ir brīva no slūžām vai šķēršļiem izņemot paša fārvatera platuma un dziļuma ierobežojumus. Lielākie kuģošanas līdzekļi šajā upes nogrieznī var pārvietot stumjamu kuģu grupu, kura sastāv no līdz pat 42 baržām virzienā uz dienvidiem un vairāk par 40 baržām virzienā uz ziemeļiem. Tipiskā upes stumjamo kuģu grupā var būt no 35 līdz 42 baržām. Katra no tām ir 61 metru gara un 11 metrus plata. Stumjamu kuģu grupa ir izkārtota taisnstūra veidā, kurš ir sešas vai septiņas baržas garš un piecas līdz sešas baržas plats, atkarībā no kopējā baržu skaita attiecīgajā stumjamo kuģu grupā. Kopējā stumjamu kuģu grupa, bez velkoņa, bieži ir vairāk nekā 370 metrus gara un 61 metru plata. Tā var aizņemt kopā vairāk nekā 2,4 hektārus un vest tūkstošiem tonnu kravas.

ASV, Misisipi augštecē, virs Sentluisas, kā arī tādās citās upēs kā Ilinoisa, Ohaio, Ārkanzasa, Tenesī un Kamberlenda, slūžu kameru izmēru dēļ, kuģošanas līdzekļi var manevrēt ar ne vairāk kā 16 baržām, tajā skaitā tādām, kuras tiek vilktas pēc metodes "pie borta".[2] Šeit izmantoto kuģošanas līdzekļu jauda parasti nepārsniedz 5000 zirgspēkus (3728 kW).

Donna York stumjot baržas ar akmeņoglēm augšup pa Ohaio upi Lūivilā

Velkoņu līnijas apkalpojošie velkoņi tiek izmantoti divdesmit četras stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Tie ir aprīkoti ar tādu modernāko navigācijas aprīkojumu kā krāsu radars, GPS sistēmas, elektroniskās upju kartes un specializēts radiosakaru aprīkojums.

Kuģošanas līdzekļus, kuri spēj izmantot iekšzemes ūdensceļu (Intracoastal Waterway, ICW), bieži dēvē par "grāvja" vai "kanāla" kuģošanas līdzekļiem. ICW stumjamu kuģu grupa savā izmērā bieži sastāv no vienas līdz sešām baržām. Piekrautā stāvoklī parasti tās nostiprina vienu aiz otras, bet tukšā stāvoklī velk pēc metodes "pie borta".

Velkoņi stumjamu kuģu grupu vienmēr stumj pa priekšu un tā ir nekustīgi savā starpā un ar velkoni savienota izmantojot 25,4 līdz 38,1 mm diametra tērauda troses.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Velkonis Attaboy stumjot izrāžu baržu Majestic

Termins velkonis (towboat) ir cēlies no upju tvaikoņu laikmeta, kad upju tvaikoņu peļņa sāka samazināties un, lai izdzīvotu, tie sāka "vilkt" pie borta koka baržas, tādējādi gūstot papildus peļņu. Ar laiku, dzelzceļa tīkla izplešanās pēc Amerikas pilsoņu kara, noveda upju tvaikoņu laikmetu līdz tā norietam.

19. gadsimta laikā velkoņus izmantoja izrāžu baržu (showboat) stumšanai, jo tām nebija tvaika dzinēju, lai atbrīvotu vietu teātra skatītāju zālei.

Saglabāti velkoņi

[labot | labot pirmkodu]

Nīderlandes Iekšējo ūdeņu kuģniecības muzejs (Binnenvaartmuseum) Dordrehtā, Dienvidholandē ir bāzēts ap René Siegfried, Reinas upes velkoni — stūmēju, kurš tika uzbūvēts 1963. gadā un kura ekspluatācija tika pārtraukta 1989. gadā.

W. P. Snyder Jr., arī zināms kā W. H. Clingerman, W. P. Snyder Jr. Valsts Memoriāls vai J. L. Perry, ir vēsturisks velkonis, kurš pietauvots Ohaio upes muzejā, Marietā (Marietta), Ohaio štatā uz Meskingemas upes (Muskingum River). Kuģis, būdams nacionālais vēstures piemineklis, ir vienīgais, neskartais, tvaika, aizmugurē novietota dzenrata velkonis, kurš vēl joprojām atrodas ASV upju sistēmā.

Attēli

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Heading 8904 — Tugs and pusher craft Gov.UK. Skatīts: 2025. gada 23. janvārī
  2. 1 2 1972. gada Konvencija par starptautiskajiem kuģu sadursmju novēršanas noteikumiem. Latvijas Jūras administrācija, 2007. 48. lpp.
  3. ↑ Drošas vietas, kurās īslaicīgi izvieto piekrautas un tukšas baržas. Baržas var gaidīt velkoni, kurš tās pārvietos tālāk, tīrīšanu, remontu, vai arī kravas kuģi, kurā paredzēts pārkraut baržās esošo kravu.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Stūmējvelkonis&oldid=4411648"