Staļinka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ēka Brīvības Gatves un V.Ģelbes ielas stūrī, Rīga

Staļinka (krievu: Сталинка) apzīmējums daudzdzīvokļu dzīvojamajām ēkām, kas staļinisma arhitektūras stilā visā PSRS celtas no 20. gadsimta 30. līdz 60. gadiem. Latvijā celtas pēc Otrā Pasaules kara. Nosaukumu mēdz attiecināt arī uz sabiedriskajām ēkām — kultūras namiem (VEF Kultūras pils), kinoteātriem un izglītības iestādēm (RTU ēka, Liepājas Universitātes ēka).

Staļinkas Rīgas centrā parasti celtas pa vienai, karā sagrauto vai veco koka ēku vietā. Lielākais komplekss Vecrīgā ir apbūve ap Pēterbaznīcu, RTU centrālā ēka un Mākslinieku savienības nams krastmalā. Tālāk no centra sastopami arī kvartāla lieluma ēku kompleksi — Sarkandaugavā, Pētersalā, Teikā, Juglā u. c. Bagātīgi dekorētās 4—6 stāvus augstās dzīvojamās ēkas ir viegli pamanāmas. Daudzviet pilsētā celtas arī vienkāršas 2—3 stāvu staļinkas fabriku strādniekiem. Ēkas celtas vai nu pēc sērijveida vai individuāliem projektiem. Sākot no 1950. gadu vidus, ēku celtniecība tiek pārtraukta, dodot priekšroku hruščovkām un paneļu celtnēm. Staļinkas pēc dalās divās grupās — padomju nomenklatūrai un parastajiem iedzīvotajiem celtajās.

Nomenklatūras nami[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvojamās ēkas, kas parasti pēc individuāla projekta tika celtas padomju partijas elitei, valdības darbiniekiem, lielo uzņēmumu direktoriem, armijas un drošības dienestu vadītājiem, kā arī priviliģētai inteliģences daļai. Maskavā un dažās lielākajās valsts pilsētās tika celtas īpaši greznas un lielas ēkas; vietējo republiku elitei parasti cēla mazākas, 4—6 stāvus augstas mājas. Neatkarīgi no ēkas lieluma, tās svarīgākā pazīme bija pārējiem padomju pilsoņiem nesasniedzami dzīvokļu izmēri un greznība.

Dzīvokļiem parasti ir trīs līdz četras lielas istabas. Vienistabas dzīvokļa platība vidēji ir 32-50 m2; divistabu — 44-70 m2; trīsistabu — 57-85 m2; četristabu — 80-110 m2. Dzīvokļos ieplānotas bērnistabas, darba kabineti, kā arī telpa kalponei. Virtuvēs bieži ir savs atkritumu vads. Griestu augstums dzīvokļos parasti ir 2,9 — 3,2 m.

Ārēji ēkas ievēro staļinisma arhitektūras formas, ir dekorētas ar apmetumu, balkoniem un akmens vai flīžu dekora elementiem. Ēkas noslēgumā, vai stūrī bieži atrodas „torņa” daļa, kas vizuāli padara ēku varenāku. Tieši vizuālā efekta dēļ tās parasti celtas uz galvenajām ielām, pie centrālajiem laukumiem un svarīgos ielu krustojumos.

Parastās staļinkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2—5 augstas ēkas, kas var būt gan parastas daudzdzīvokļu mājas, gan ļoti vienkāršas baraku tipa kopmītnes ar minimālām labierīcībām. Parasti apmestas un vismaz minimāli dekorētas ar fasādes reljefiem un balkoniem. Lai arī dzīvokļu izmēri mazāki nekā nomenklatūras namos, tie parasti ir lielāki par vēlāk celtajām hruščovkām. Greznākās mājas celtas gar lielo ielu malām, mazākās, 2 stāvu staļinkas parasti būvētas fabriku strādniekiem pilsētu nomalēs tiešā darbavietas tuvumā.

Detaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Celtniecībā parasti izmantoti ķieģeļi, kas bagātīgi apmesti vai klāti ar dekoratīvajām keramikas un akmens flīzēm. 50to gadu sākumā, sākoties celtniecības izmaksu samazināšanas kampaņai, staļinkas celtas ar minimālām dekorācijām un bez fasādes apmetuma. Staļinkas celtas laikā, kad gāze vēl nebija pieejama, tāpēc tās tika apkurinātas ar malku, bet virtuvēs iebūvētas cepeškrāsnis. Vienkāršākajās staļinkās parasti nav pagraba, nomenklatūru ēku pagrabos vai pagalmos celtas pazemes bumbu patversmes un garāžas.