Starptautiskā darba dalīšana

Vikipēdijas lapa

Starptautiskā darba dalīšana ir augstākā darba dalīšanas forma, kurā katra no pasaules valstīm specializējas savas noteiktas produkcijas ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, nodrošinot ar tiem arī pārējās valstis. Šajā procesā katrs dalībnieks meklē un atrod savu ekonomisko interesi un izdevīgumu. Starptautiskās darba dalīšanas pamatā ir ražošanas resursu nevienmērīgs sadalījums pa pasaules valstīm.

Starptautisko darba dalīšanu ietekmē:

  • Vietējā tirgus lielums;
  • ražošanas bāzes nozaru īpatsvars ekonomikas struktūra,
  • dabas resursi

Starptautiskā darba dalīšana ir viens no darba ražīguma paaugstināšanas, kā arī ražošanas specializēšanas, kooperēšanas un koncentrēšanas nosacījumiem, kā arī tas ir tehnikas attīstības un darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas pamatnosacījums.[1]

Pastāv uzskats, ka starptautiskā darba dalīšana ir globalizācijas rezultāts. Tas ir tāpēc, ka uzņēmumi meklē lētāko atrašanās vietu, kur ražot un montēt komponentus, tāpēc lētas darbietilpīgas daļas ražošanas procesā tiek mainītas uz jaunattīstības valstīm, kur izmaksas ir ievērojami zemākas[2]

Starptautiskās darba dalīšanas struktūras galvenās sastāvdaļas ir specializācija un kooperācija. Ar specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana. Starptautiskā ražošanas kooperācija: kopīgu projektu īstenošana; specializācija (pēc vienošanās) vienā vai otrā virzienā; kopīgu organizāciju dibināšana. Šī sadarbība ļauj dažādu valstu uzņēmumiem iespēju samazināt ražošanas un apgrozības izmaksas un paaugstināt konkurētspēju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]