Stefans V

Stefans V
Pāvests; Stefans V
Pontifikāta sākums	885. gada septembris
Pontifikāta beigas	891. gada 14. septembris
Priekštecis	Adriāns III
Pēctecis	Formozs
Personiskā informācija
Dzimis	nezināms datums; Roma, Pāvesta valsts
Miris	891. gada 14. septembrī; Roma, Pāvesta valsts
	Citi pāvesti ar vārdu Stefans

Stefans V (latīņu: Stephanus V; dzimšanas datums nezināms, miris 891. gada 14. septembrī) bija Romas bīskaps un Romas pāvests no 885. līdz 891. gadam — laikā, ko raksturoja dziļa politiskā nestabilitāte Romā un plašākā Rietumeiropā. Viņš nāca no romiešu aristokrātijas un pirms ievēlēšanas ieņēma vairākus amatus Romas Baznīcas administrācijā. Pontifikāta laikā darbojās gan kā pilsētas bīskaps, gan kā nominālais Pāvesta valsts valdnieks. Stefana V valdīšanas gadi iezīmē pārejas posmu starp Karolingu impērijas norietu un sadrumstalotu reģionālo varu nostiprināšanos, kad pāvesta institūcija bija spiesta lavierēt starp vietējās aristokrātijas spiedienu, ārējiem militāriem draudiem un konkurējošām valdnieku pretenzijām uz imperatora titulu. Vēsturiskais konteksts Stefana V darbībai bija īpaši sarežģīts. Karolingu politiskās sistēmas sabrukums un impērijas sašķelšanās vairākās karaļvalstīs, biežās varas maiņas Itālijā un strīdi starp dažādiem pretendentiem uz “Romas imperatora” titulu būtiski ierobežoja pāvesta politisko rīcības brīvību. Apenīnu pussalas dienvidos un Tirēnu jūras piekrastē pastāvīgus draudus radīja sarāceņu (musulmaņu) sirojumi, kas apdraudēja gan Romas drošību, gan pāvesta laicīgo autoritāti. Vienlaikus Romā un Pāvesta valstī arvien lielāku ietekmi ieguva vietējās aristokrātu dzimtas, kas centās kontrolēt pāvesta ievēlēšanu un baznīcas īpašumus, tādējādi nosakot arī politisko lēmumu virzienu. Šādos apstākļos pāvestam bija jāmeklē atbalsts mainīgās aliansēs ar franku, itāliešu un vācu valdniekiem, cenšoties saglabāt Romas Baznīcas institucionālo autonomiju.

Stefana V pontifikāta galvenās iezīmes bija pāvesta autoritātes aizstāvēšana nestabilos apstākļos, diplomātiska un politiska starpniecība starp sadrumstalotajām Karolingu pēcteču valstīm, kā arī centieni nodrošināt militāru aizsardzību Itālijai pret saracēņu uzbrukumiem. Iekšpolitiskajā līmenī viņš pievērsās Romas Baznīcas disciplīnas un īpašumu aizsardzībai, cenšoties saglabāt institucionālo nepārtrauktību laikā, kad pāvestu politiskā neatkarība bija ievērojami ierobežota. Stefans V iesaistījās arī strīdos par misionāru darbību un liturģijas valodu Centrāleiropā un Balkānu pussalā, kas bija saistīti ar slāvu kristianizāciju un Metodija skolnieku turpmāko likteni, mēģinot nostiprināt Romas jurisdikciju jaunajos kristīgajos reģionos. Tradicionālajā historiogrāfijā Stefanu V raksturo kā pāvestu, kura valdīšana spilgti atspoguļo vēlā 9. gadsimta pāvestības paradoksu, tas ir, Romas bīskapam joprojām piemita ievērojama simboliska un garīga autoritāte Rietumeiropā, taču viņa reālās politiskās iespējas bija cieši ierobežotas ar dinastiju krīzēm, vietējo spēka centru ietekmi un bieži vardarbīgo laicīgo politiku.