Stellera sīlis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stellera sīlis
Cyanocitta stelleri (Gmelin, 1788)
Stellera sīlis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaVārnu dzimta (Corvidae)
ĢintsZilie sīļi (Cyanocitta)
SugaStellera sīlis (Cyanocitta stelleria)
Stellera sīlis Vikikrātuvē

Stellera sīlis (Cyanocitta stelleri) ir vidēja lieluma vārnu dzimtas (Corvidae) putns, kas sastopams Ziemeļamerikas rietumos.[1] Izdala 13 pasugas.[2] Tā tuvākais radinieks ir zilais sīlis, ar kuru reizēm hibridizējas reģionos, kur abu sugu izplatība pārklājas.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera sīlis Kalifornijā
Stellera sīlis Britu Kolumbijā

Izplatīts plašā areālā gar Klusaā okeāna krastu no Aļaskas dienvidiem pāri Klinšu kalniem, sasniedzot Meksiku un Centrālameriku. Austrumu virzienā areāls sasniedz Kolorado austrumus.[4] Stellera sīlis sastopams Kanādas rietumos un centrālajā daļā, ASV rietumos, Meksikā, Gvatemalā, Salvadorā, Hondurasā un Nikaragvā.[1][2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera sīlis ir vidēji liels, masīvs vārnu dzimtas putns ar noapaļotiem spārniem un garu asti. Ķermeņa garums 30—34 cm, spārnu plētums 44—48 cm, svars 100—142 g.[3][4][5]

Ķermeņa apspalvojums, spārnus ieskaitot, koši zils, galva, kakls un plecu ogļu melni (dažām pasugām melna ir visa mugura, bet citām zila ir ne tikai mugura, bet arī cekuls[3]). Spārni raibumoti ar melnām, smalkām šķērssvītrām un gaišāk ziliem punktiem, radot dzirksteļojošu iespaidu.

Uz galvas labi pamanāms, trīsstūrveida cekuls, kas bieži stāv izsliets stāvus gaisā. Virs acs balta uzacs (atkarībā no pasugas uzacs svītra var būt samērā plata vai ļoti tieva, vai tā var nebūt vispār), piere zili vai balti svītrota, vai melna. Spēcīgais, melnais knābis taisns un samērā garš, gals viegli noliekts.[3][4] Abi dzimumi izskatās līdzīgi, vienīgi mātītei spārnu šķērssvītras smalkākas un šaurākas. Jaunajiem putniem galva un pleci ir nevis melni, bet tumši pelēki, kā arī to cekuls ir īsāks.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barību meklē gan uz zemes, gan kokos

Stellera sīlis mājo kalnos, 1000—3500 m virs jūras līmeņa joslā.[4] Galvenokārt uzturas skujkoku un jauktu koku mežos, bet sastopams arī lapu koku mežos, parkos un augļu dārzos. Tā kā sīlis nebaidās no cilvēkiem, to bieži var novērot tūrisma atpūtas vietās. Stellera sīlis kopumā ir nometnieks, lai gan populācijas, kas ligzdo augstāk kalnos, ziemas periodā migrē lejup.[3][4][6]

Stellera sīlis ir ļoti sabiedrisks. Uzturas baros, kas var būt dažādos lielumos. Bars ir skaļš un kustīgs. Īpatņi savstarpēji mēdz ķīvēties un plēsties, cīņas notiek pat gaisā, lidojuma laikā. Stellera sīlis ir ļoti veikls un akrobātisks, spējot lidot arī ar kājām gaisā. Barā sīļi jūtas droši, jo visi kopā mēdz uzbrukt ienaidniekam, to knābjot un dzenot.[4] Piemīt izcilas spējas atdarināt dažādas skaņas: citu sugu putnus, vāveres, kaķus, suņus, cāļus un mehāniskās ierīces.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera sīļa ligzda ar mazuļiem

Stellera sīlis ir visēdājs. Barojas galvenokārt ar riekstiem, priežu sēklām un zīlēm. Barojas arī ar nelieliem bezmugurkaulniekiem.[4] Pie izdevības ne tikai izēd no citu putnu ligzdām olas un mazuļus, bet arī medī mazākus pieaugušos putnus, piemēram, mazo dzilnīti un tumšacu junko.[3] Barību meklē uz zemes un kokos, apmeklē arī izgāztuves un atkritumu tvertnes.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stellera sīļi veido monogāmus, ilgstošus pārus. Kad pāris pavasarī pēc riesta rituāla izveidojies, tas kādā kokā kopīgi izvēlas ligzdai vietu (3—12 m augstumā, lai gan var būt arī zemāk) un to kopīgi būvē. Ligzdai ir kausveida forma, veidota no dubļiem, zariem, saknēm, lapām, sūnām un augu šķiedrām. No iekšpuses izklāta ar priežu skujām, smalkām saknītēm un matiem.[3][4] Ligzdas tuvumā pāris dominē pār citiem bara locekļiem. Dominance samazinās, jo tālāk no ligzdas pāris atrodas. Tādēļ barā dominance nepārtraukti mainās, veidojot samērā sarežģītas bara savstarpējās attiecības.[6] Sezonā viens perējums.[3]

Dējumā ir 2—6 gaiši zilizaļas olas ar brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst apmēram 16 dienas. Perē galvenokārt mātīte, lai gan tēviņš arī mēdz īslaicīgi perēt. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni lidot sāk apmēram 3 nedēļu vecumā.[4] Reizēm hibridizējas ar zilo sīli.[3] Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 16 gadus.[3][7]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oregonas centrālās daļas pasuga Cyanocitta stelleri frontalis
Stellera sīlis Kalifornijā

Stellera sīlim ir 13 pasugas:[2]

  • Cyanocitta stelleri stelleri — nominālpasuga, sastopams no Aļaskas dienvidiem un Kanādas rietumkrasta līdz Oregonas ziemeļrietumiem;
  • Cyanocitta stelleri annectens — sastopams no Britu Kolumbijas centrālās daļas līdz Albertas dienvidaustrumiem, Oregonas ziemeļaustrumiem un Vaiomingas ziemeļrietumiem;
  • Cyanocitta stelleri azteca — sastopams Meksikas centrālās daļas dienvidos;
  • Cyanocitta stelleri carbonacea — sastopams Kalifornijas centrālās daļas rietumkrastā;
  • Cyanocitta stelleri carlottae — sastopams Haida Gvaī arhipelāgā;
  • Cyanocitta stelleri coronata — sastopams Meksikas dienvidos un Gvatemalas rietumos;
  • Cyanocitta stelleri diademata — sastopams Meksikas ziemeļrietumos;
  • Cyanocitta stelleri frontalis — sastopams Oregonas centrālajā daļā;
  • Cyanocitta stelleri macrolopha — sastopams no Nevadas austrumiem līdz Dienviddakotas dienvidrietumiem un Meksikas ziemeļiem;
  • Cyanocitta stelleri phillipsi — sastopams galvenokārt Sanluisa Potosi štatā Meksikā;
  • Cyanocitta stelleri purpurea — sastopams Mičoakana de Okampo štatā Meksikā;
  • Cyanocitta stelleri restricta — sastopams Oahaka štatā Meksikā;
  • Cyanocitta stelleri suavis — sastopams Nikaragvā un Hondurasā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]