Stendes—Ventspils lauku dzelzceļi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stendes-Ventspils lauku dzelzceļu tīkla shēma (1935).

Stendes—Ventspils lauku dzelzceļi bija Ziemeļkurzemes 600 mm sliežu platuma dzelzceļu tīkls, kas pastāvēja no 1916. līdz 1963. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Dzelzceļš savienoja Kurzemes ziemeļu piekrastes ostas un ciemus ar Ventspils un Stendes platsliežu dzelzceļa stacijām. Maksimālais dzelzceļa kopgarums tā pastāvēšanas laikā sasniedza 280 kilometrus. Maksimālais vilcienu kustības ātrums bija 20 kilometri stundā. Vēlāk mazbānīša līnijas izmantoja arī pasažieru pārvadāšanai un ilgu laiku tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis gar Kurzemes jūrmalas ciemiem. 2010. gadā Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā tā apmeklētāju izklaidei tika atjaunots šaursliežu dzelzceļa līnijas posms.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarcenes koka estakāde Valdgales-Mērsraga līnijā pie Laidzes.
Popes stacija Ventspils-Popes-Dundagas līnijā.
Pasažieri Staldzenes stacijā (Ventspils).

Šaursliežu dzelzceļu izbūvēja ķeizariskās Vācijas militārā pārvalde Oberosts Pirmā pasaules kara sākumā Baltijas jūras krasta apsardzībai izvietoto armijas daļu apgādei un kokmateriālu izvešanai. Tika izmantotas 1915.-1919. gadā Vācijā izgatavotās MI sērijas lokomotīves, vilciena sastāvu bremzēja ar rokas bremzi. Dziļākās un garākās ielejās, lai izvairītos no ietilpīgiem zemes darbiem, uzbērumu vietā tika būvētas līdz pat 1 kilometru garas un 15 metru augstas koka estakādes, kuras bija samērā nedrošas intensīvai ekspluatācijai.

Beidzoties Pirmajam Pasaules karam, vācu armija pameta dzelzceļa tehniku ar noskrūvētām bronzas daļām un bez tvaika sadales mehānismiem. To visu savāca un izremontēja tikai ap 1923. gadu, tomēr dzelzceļa satiksme pēc Pirmā pasaules kara atjaunojās jau 1919. gada novembrī, un to izmantoja gan pasažieru, gan preču pārvadāšanai. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās dzelzceļa līniju būtiski pārbūvēja, lai palielinātu vilciena kravnesību: iztaisnoja līkumus, izveidoja uzbērumus mitrākajās vietās, kā arī ievietoja caurtekas. Tika nolīdzināti arī vairāki kalni (kas pēc savas izcelsmes ir kāpas): Ovīšu kalns, Baltais kalns pie Lielirbes, Stiebru kalns pie Šlīteres. Tādējādi samazinājās arī negadījumu skaits uz dzelzceļa. Dzelzceļa līnijas ietekmē būtiski mainījās piekrastes zvejniekciemu ikdiena. Lielā kokmateriālu pieprasījuma dēļ, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados liela daļa zvejnieku nodarbojās ar mežizstrādi. Kokmateriālu transportēšana, izmantojot dzelzceļu, bija ļoti intensīva, un visas līnijas garumā gar dzelzceļu atradās nokrauti kokmateriāli. Ar mežizstrādi piekrastes zvejnieki nodarbojās arī iepriekš, bet tā nebija tik intensīva, un kokmateriālus transportēja ar kuģiem. Tādēļ šajā laikā no 256 Mazirbes iedzīvotājiem tikai 14 bija zvejnieki, bet pārējie bija nodarbināti mežizstrādē, kas nesa lielāku peļņu. 1934. gadā pabeidza dzelzceļa līnijas Ventspils-Pope-Dundaga būvi.[1]

Pēc Otrā pasaules kara dzelzceļu izmantoja padomju armija, lai veiktu piekrastes aizsardzības objektu būvniecību Lūžņās, Olmaņos, Lielirbē un Zvaigznītē. Tā kā autoceļu stāvokli bija slikts, tad mazbānīti izmantoja arī pasažieru pārvadāšanai. Vēlāk tika izbūvēts autoceļš Ventspils—Kolka, tādēļ dzelzceļa līnija zaudēja nozīmi un pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados to likvidēja.[2]

Vilcieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā celtā Stendes dzelzceļa stacija (1940).

Dzelzceļa līnijā Ventspils-Dundaga-Talsi-Stende kursēja 1913. — 1917. gadā būvētās tvaika lokomotīves ML-611, dažas no tām izgatavotas Vācijas lokomotīvju fabrikā «Henschel». Lokomotīves darbojās ar tvaika katliem, kurus kurināja ar malku. Šādos katlos varēja uzturēt tikai 10 atmosfēras lielu spiedienu, tādēļ lokomotīves maksimālais ātrums bija tikai 9-10 kilometru stundā. Stāvos kāpumos mašīnista palīgs skrēja vilcienam pa priekšu un ar lāpstu bēra uz sliedēm balasta smiltis, lai nebuksētu riteņi. Vēl līdz 1953. gadam lokomotīvē ņēma līdz 3—5 spaiņus smilšu. Laika gaitā vilciena ātrums pieauga no 9 līdz 12, vēlāk — jau līdz 15 kilometriem stundā, bet ap 1938. gadu tas sasniedza 20-25 kilometrus stundā. Tikai 1950. gadā pārtaisītās un uzlabotās lokomotīves attīstīja 30 kilometrus stundā lielu ātrumu. Katrā pasažieru vagonā ierīkoja laukumiņu dzelzs krāsniņas novietošanai apkures periodā. Sākumā apgaismojumam izmantoja sveces, ko ievietoja speciālās lampās, bet vēlāk iekārtoja elektrisko apgaismojumu no lokomotīves ģeneratora. Garkoku vešanai — vienam no galvenajiem pārvadājamo kravu veidiem — izmantoja divasu truļus.[2]

Dzelzceļa līnijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tīklā bija 4 vispārējas lietošanas līnijas ar preču un pasažieru vilcienu kustību: Ventspils-Mazirbe-Dundaga-Stende, Ventspils-Pope-Dundaga, Valdgale-Mērsrags un Valdgale-Roja un viena meža dzelzceļa līnija Plintiņi-Raķu krogs, kura kalpoja vienīgi kokmateriālu izvešanai.

Ap 1920. gadu uz 137 km garās dzelzceļa līnijas Ventspils-Mazirbe-Dundaga-Talsi-Stende bija 74 tilti 2580 m kopgarumā. Tilts, kurš bija uzbūvēts, lai pārvarētu Šlīteres Zilos kalnus, bija 115 m garš un 15 m augsts. Vēlākos gados tika izveidots jauns dzelzceļa līnijas posms, lai apietu Šlīteres Zilos kalnus, tādējādi nodrošinot satiksmes drošību un samazinot dzelzceļa uzturēšanas izmaksas.

Lielākās stacijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadā celtā Talsu dzelzceļa stacija.
1916. gadā celtā Mazirbes dzelzceļa stacija.
1901. gadā celtā Ventspils dzelzceļa stacija.

Stende[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stendes dzelzceļa stacija atvērta 1901. gadā līdz ar dzelzceļa līnijas Ventspils-Ribinska atklāšanu. Stacija atrodas posmā Ventspils —Tukums, Talsu novada Stendes pilsētā. Pirms Pirmā pasaules kara būvētā stacijas ēka nebija saglabājusies, tādēļ 1923. gadā pēc arhitekta A. Medlingera projekta uzbūvēja jaunu stacijas ēku gan šaursliežu, gan platsliežu dzelzceļa apkalpošanai. Stacijas ēka saglabājusies līdz mūsdienām.[3]

Talsi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Talsu stacija bija līniju starpstacija ar lielāko pasažieru un kravu apgrozību, jo apkalpoja vienīgo pilsētu un lielāko apdzīvoto vietu starp abiem līnijas galapunktiem. 1930. gadā pēc arhitektes A. Grīnbergas projekta uzcelta jauna stacijas ēka. Pēc dzelzceļa likvidācijas stacija kalpo Talsu autoostas vajadzībām[4]

Ventspils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ventspils dzelzceļa pasažieru stacijas ēka atrodas Dzelzceļnieku ielā 1 un tās ēkai ir piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

Vilcienu kustības saraksts (1937. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

04.50 Stendes stacijā pienāk vilciens no Rīgas. Mazbānītis atiet no Stendes (06.35) — Talsi (pienāk 07.40, atiet 07.55) — Valdgale (08.28) — Indiņi (09.18) — Cīruļi (10.10) — Plintiņi (11.11) — Dundaga (12.09) — Kurči (12.55) — Mazirbe (15.15) — Sīkrags (16.01) — Lielirbe (16.57) — Miķeļtornis (18.00) — Lūžņa (18.48) — Ovīši (19.58) — Jaunupe (20.38) — Bušnieki (21.37) — Ventspils (pienāk 22.40).

Ventspils (atiet 07.40) — Bušnieki (08.38) — Jaunupe (09.31) — Ovīši (10.25) — Lūžņa (11.26) — Miķeļtornis (12.21) — Lielirbe (13.20) — Sīkrags (14.07) — Mazirbe (15.20)- Kurči (17.19) — Dundaga (18.18) — Plintiņi (19.07) — Cīruļi (20.17) — Indiņi (21.01) — Valdgale (21.55) — Talsi (pienāk 22.24, atiet 22.43) — Stende (pienāk 23.50). Vilciens uz Rīgu no Stendes stacijas atiet 01.49.

Kuriozi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

«Tauta stāsta tā — pa sliedēm braucis vilciens, bet pa ceļu gājusi vecmāmiņa. Labas sirds cilvēks, konduktors uzaicinājis māmiņu sēsties vilcienā — gabaliņu pavizināšot. «Paldies, dēls,» tā atteikusi. «Es šoreiz nevaru kavēties, man jāsteidzas!»» (Jaunākās Ziņas, 1937. gads)

«Jānim Prinčem no Sarkanmuižas pagasta Ovīšu ciema zemes robežas saiet ar dzelzceļa teritoriju. Viņš ņēmis un pārcēlis sava īpašuma sētu, iežogojot arī gabalu dzelzceļa teritorijas un to izmantojis lauksaimniecībai. Dzelzceļš tādu jaunu «zemes dalīšanu» nav atzinis, kādēļ pret žoga pārcēlāju sastādīts protokols.» (Ventas Balss, 1936. gads).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 130.-135. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. VENTSPILS – POPES – DUNDAGAS DZELZCEĻŠ ATKLĀTS (1934.) dundagasvesture.wordpress.com
  2. 2,0 2,1 «Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļš 1916-1963». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. janvārī. Skatīts: 2011. gada 7. septembrī.
  3. www.zudusilatvija.lv
  4. «www.zudusilatvija.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 7. septembrī.