Stepans Timošenko
| ||||||||||||||||||
Stepans Timošenko (ukraiņu: Степан Прокопович Тимошенко, angļu: Stephen Timoshenko; dzimis 1878. gada 23. decembrī Špotivkā, tagad Ukrainā, miris 1972. gada 29. maijā Vupertālē, Vācijā) bija ukraiņu izcelsmes inženieris un mehāniķis, viens no modernās inženiermehānikas pamatlicējiem. Viņš devis būtisku ieguldījumu materiālu pretestības, elastības teorijas, konstrukciju mehānikas un svārstību teorijas attīstībā.
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis Špotivkas ciemā, toreizējā Krievijas Impērijas Čerņihivas guberņā, zemes mērnieka Prokopa Timošenko un Marijas Sokolovskas ģimenē.
Mācījās reālskolā Romnos, kur viņa skolasbiedrs bija vēlāk pazīstamais fiziķis Abrāms Jofe. Pēc tam studēja Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā, kuru absolvēja 1901. gadā.
No 1903. gada Timošenko strādāja Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1906. gadā viņš stažējās Getingenes Universitātē pie aerodinamikas un mehānikas speciālista Ludviga Prantla.
No 1907. līdz 1911. gadam Timošenko bija Kijivas Politehniskā institūta profesors. Šajā laikā viņš attīstīja pētījumus materiālu pretestībā un elastības teorijā. 1911. gadā viņš tika atbrīvots no amata pēc protesta pret Krievijas Impērijas izglītības politiku, bet tajā pašā gadā saņēma Žuravska zelta medaļu par zinātniskajiem darbiem inženiermehānikā.
No 1912. līdz 1917. gadam viņš strādāja Pēterburgā, kur turpināja pētījumus konstrukciju mehānikā, elastības teorijā un siju lieces teorijā. 1918. gadā Timošenko piedalījās Ukrainas Zinātņu akadēmijas izveidē un kļuva par tās akadēmiķi. 1919.—1920. gadā viņš bija Ukrainas Zinātņu akadēmijas Tehniskās mehānikas institūta direktors.
1920. gadā politisku apstākļu dēļ Timošenko emigrēja. Sākumā viņš dzīvoja Dienvidslāvijā, bet 1922. gadā pārcēlās uz ASV. No 1923. gada viņš strādāja uzņēmumā Westinghouse Electric Corporation.
No 1927. līdz 1936. gadam Timošenko bija Mičiganas Universitātes profesors. Šajā laikā viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajiem inženiermehānikas pasniedzējiem ASV. No 1936. līdz 1960. gadam viņš bija Stenforda Universitātes profesors, kur turpināja zinātnisko un pedagoģisko darbību.
Timošenko ir pazīstams ar Timošenko sijas teoriju, kurā, atšķirībā no klasiskās Eilera—Bernulli sijas teorijas, tiek ņemta vērā šķērsbīdes deformācija un šķērsgriezuma rotācijas inerce. Šī teorija kļuva nozīmīga konstrukciju, mašīnbūves un aviācijas inženierijā.
Viņš sarakstīja vairākas plaši lietotas mācību grāmatas, tostarp darbus par materiālu pretestību, elastības teoriju, konstrukciju mehāniku, plākšņu un čaulu teoriju, kā arī inženiermehānikas vēsturi.
Pēc aiziešanas pensijā Timošenko dzīvoja Vācijā. Miris 1972. gada 29. maijā Vupertālē.
Zinātniskā darbība
[labot | labot pirmkodu]Stepans Timošenko devis būtisku ieguldījumu vairākās inženierzinātņu nozarēs:
- elastības teorijā;
- materiālu pretestībā;
- konstrukciju mehānikā;
- siju, plākšņu un čaulu teorijā;
- svārstību teorijā;
- inženiermehānikas izglītības attīstībā.
Viņa darbi kļuva par pamatu modernai inženiermehānikas mācīšanai ASV un Eiropā. Timošenko mācību grāmatas ilgstoši tika izmantotas daudzās tehniskajās universitātēs.
Apbalvojumi un atzinība
[labot | labot pirmkodu]Timošenko bija vairāku zinātņu akadēmiju un zinātnisko biedrību loceklis. Viņš bija ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas loceklis un Londonas Karaliskās biedrības ārzemju loceklis.
1957. gadā Amerikas Mašīnbūves inženieru biedrība nodibināja Timošenko medaļu, kas kļuva par vienu no augstākajiem apbalvojumiem lietišķajā mehānikā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stepans Timošenko.
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
|