Stjuartu restaurācija
Stjuartu restaurācija bija monarhijas atjaunošana Anglijā, Skotijā un Īrijā 1660. gadā, kad pēc Anglijas republikas un Protektorāta perioda tronī tika atjaunota Stjuartu dinastija. Par karali kļuva Čārlzs II Stjuarts, iepriekš nāvessodā sodītā karaļa Čārlza I dēls.
Restaurācija notika pēc politiskās nestabilitātes, kas sekoja Olivera Kromvela nāvei 1658. gadā. Viņa dēls Ričards Kromvels nespēja saglabāt varu, un armijas, parlamenta un politisko grupējumu savstarpējie konflikti vājināja republikas režīmu. Šajos apstākļos nozīmīgu lomu ieguva ģenerālis Džordžs Monks, kurš ar karaspēku devās uz Londonu un veicināja jauna parlamenta sasaukšanu.
1660. gada aprīlī Čārlzs II izdeva Bredas deklarāciju, kurā solīja vispārēju amnestiju, reliģisku iecietību noteiktās robežās un īpašuma jautājumu risināšanu ar parlamenta starpniecību. Pēc tam Konventa parlaments uzaicināja Čārlzu II atgriezties Anglijā un ieņemt troni. 1660. gada 29. maijā Čārlzs II ieradās Londonā, un šī diena tradicionāli tiek uzskatīta par restaurācijas sākumu.
Stjuartu restaurācijas rezultātā tika atjaunota Anglijas monarhija, Lordu palāta un Anglikāņu baznīcas pozīcijas. Vienlaikus restaurācija nenozīmēja pilnīgu atgriešanos pie pirmskara politiskās kārtības, jo pilsoņu kara un republikas perioda pieredze būtiski mainīja attiecības starp karali, parlamentu un sabiedrību.
Restaurācijas laikā tika pieņemti vairāki likumi, kas nostiprināja anglikāņu baznīcas dominējošo stāvokli un ierobežoja puritāņu, presbiteriešu un citu nekonformistu tiesības. Šo likumu kopumu bieži saista ar Klarendona kodeksu.
Politiski restaurācijas periods bija pretrunīgs. No vienas puses, tas izbeidza republikas režīma nestabilitāti un atjaunoja tradicionālo valsts pārvaldes formu. No otras puses, saglabājās konflikti par karaļa varas robežām, reliģisko politiku un parlamenta lomu. Šīs pretrunas vēlāk veicināja Slaveno revolūciju 1688. gadā.