Stobriņi (mikoloģija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lāču samtbekas stobriņi iespiedumu viet;as aktīvi zilē
Piena grābeklenes himenofors ir sacietējuši stobriņi, kas līdzinās adatiņām
Melnās zvīņbekas stobriņu atveres

Sēnes stobriņi ir stobriņu sēnes augļķermeņa daļa jeb himenofors, kas sastāv no daudziem sīkiem lejup vērstiem stobriņiem ar sporu veidojošo slāni himēniju uz tiem. Stobriņi, tāpat kā gandrīz viss sēnes augļķermenis, sastāv no hifu pinuma.[1] Saskaņā ar novecojušo sistemātiku, kurā sēnes tika iedalītas pēc to izskata, cepurīšu sēnes ar stobriņiem un mīkstu augļķermeni tika iedalītas atsevišķā beku grupā, kamēr sēnes ar stobriņiem, bet sīkstu augļķermeni tika ieskaitītas piepēs, taču mūsdienās šis dalījums tiek uzskatīts par novecojušu un sēnes gan ar stobriņiem, gan lapiņām un adatiņām tiek iekļautas vienās rindās ar citām, piemēram, lapiņu sēņu mieteņu dzimta tagad ietilpst beku rindā. Mikoloģijā pēc molekulārās ģenētikas pētījumiem pēdējos 20 gados tiek uzskatīts, ka stobriņi vairākām sēņu dzimtām atlases ceļā izveidojušies neatkarīgi cits no cita, tāpat kā citi himenofora veidi.

Stobriņu atšķirības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stobriņi var dažādām sēnēm var atšķirties ar krāsu (kura reizēm mainās līdz ar sēnes vecumu un sporu veidošanos, kuras nokrāso himēniju savā krāsā), izmēriem un formu, atveru (poru) platumu, visiem vienādu vai dažādu garumu, cietību un vieglumu tos atdalīt no cepurītes. Stobriņu atšķirībām ir liela nozīme sēnes sugas noteikšanā. Reizēm stobriņu forma ir tāda, ka vizuāli tos grūti uztvert kā stobriņus, tā, parastajai ozolpiepei (Daedalea quercina) stobriņu galiņi izkārtoti garās radiālās labirinta veida plāksnītēs, kas no skata līdzīgas sazarotām lapiņām.[2] Arī bekām sastopams jauktas formas himenofors, kas var tikt uzskatīts par lapiņu un stobriņu starpformu, kā melnajai zvīņbekai.[3] Beku un citu mīksto sēņu stobriņi pastāv tikpat īslaicīgi kā to augļķermeņi, taču cietajām sēnēm augļķermeņi bieži ir daudzgadīgi, un šādos gadījumos uz vecā himenofora slāņa ik gadus uzaug jauns, veidojot gadu riņķus.[4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
  2. T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998., 226. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
  3. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978., 9. lpp.
  4. A.Piterāns, E.Vimba, “Zemāko augu sistemātikas praktikums”, Zvaigzne, 1987., 145. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]