Strūga
.jpg)
.png)
Strūga ir upes liellaiva ar plakanu dibenu kravu pārvadāšanai. Strūgu izmantoja arī kravas pārcelšanai no lielāka kuģa, kas lielo izmēru dēļ nevarēja iebraukt ostā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Strūgas kā Daugavai tipisks transporta līdzeklis pirmo reizi minētas 15. gadsimtā. Kopš viduslaikiem līdz 19. gs. otrai pusei tās lietoja preču nogādāšanai no Daugavas augšteces apgabaliem līdz Rīgai. Strūgas izmantoja lielajā pavasara ūdenī, vienas strūgas apkalpe sastāvēja no 40-50 vīriem. 18. gs. otrajā pusē Rīgā katru pavasari nonāca 700-1400 strūgu, no kurām vasaras darba meklējumos nokāpa 30 līdz 40 tūkstoši krievu un baltkrievu, no kuriem daļa devās atpakaļ kājām. Tikai nedaudzas no pavasarī atbraukušajām strūgām devās atpakaļ, jo lielākā daļa tika pārdotas Rīgā, un koki izlietoti par šķūņu, staļļu un nelielu māju būvmateriāliem.[1] Strūgu izmantošana apsīka 20.gs. sākumā līdz ar daudz izdevīgākā dzelzceļa attīstību.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Strūgas dibens ir plakans, tas sastāv no vienas plakaniski liktu planku kārtas. Tām pāri šķērsām ir koku stumbri ar atstātu saknes daļu, kas ar stumbru veido taisnu leņķi un tiek izmantots kā sānu sienu apšuvuma stiprinājums. Stumbri kārtoti, pamīšus liekot saknes un tievgaļus. Lielām strūgām šādu stumbru ir ap 50. Tos satapo ar laivas dibena plankām, bet izliektās sānu apšuvuma plankas pienaglo ar lielām dzelzs naglām. Plankas nav zāģētas, bet izcirstas no šķeltiem stumbriem tā, ka katrs stumbrs deva tikai divas plankas. Strūgu garums bija 30 līdz 50 metru, platums - apmēram 1/3 daļa no garuma. Katra strūga spēja uzņemt līdz 190 tonnām kravas.[2]