Suleimans I

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Suleimans I Lieliskais
سليمان
EmperorSuleiman.jpg
10. Osmaņu sultāns
1520. gada 30. septembris — 1566. gada 6. septembris
Priekštecis Selims I
Pēctecis Selims II
Dzimis 1494. gada 6. novembrī
Trabzona, Osmanu impērija
(Trabzonas ils, Karogs: Turcija Turcija)
Miris 1566. gada 6. septembrī (71 gada vecumā)
Sigetvāra, Ungārijas karaliste
(Baraņas meģe, Karogs: Ungārija Ungārija)
Apglabāts Suleimana mošeja, Stambula, Karogs: Turcija Turcija
Dzīvesbiedre
Bērni
Dinastija Osmaņu dinastija
Tēvs Selims I
Māte Hafsasultāna
Reliģija islāms
Paraksts Tughra of Suleiman I the Magnificent.svg

Suleimans I (osmaņu turku: سليمان Sulaymān, turku: Süleyman, dzimis 1494. gada 6. novembrī, miris 1566. gada 5. vai 6. septembrī) bija Osmaņu impērijas desmitais un visilgāk valdošais sultāns un kalifs. Viņš valdīja no 1520. līdz 1566. gadam. Rietumu pasaule viņu vairāk pazina kā Suleimanu Lielisko[1], bet Austrumu pasauleLikumdevēju (turku: Kanuni, arābu: القانونى‎, al‐Qānūnī), jo viņš atjaunoja osmaņu likumu sistēmu. Suleimans kļuva par izcilu 16. gadsimta monarhu, kura valdīšanas laikā Osmaņu impērija piedzīvoja militārās, politiskās un ekonomiskās varas uzplaukumu. 1529. gadā Suleimans personīgi vadīja Osmaņu impērijas armiju un iekaroja kristiešu cietokšņus Serbijā un Ungārijā, tomēr cieta neveiksmi mēģinot ieņemt Vīni.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suleimans dzima Trabzonā, Melnās jūras austrumu krastā, un bija Selima I dēls. [2]

Pēc tēva nāves 1520. gadā, Suleimans Konstantinopolē tika kronēts par desmito Osmaņu sultānu, 26 gadu vecumā.[3]

Militārie karagājieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekarojumi Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neilgi pēc nākšanas pie varas, Suleimans uzsāka karagājienus Eiropā. Pirmais karagājiens bija pret Ungārijas Karalisti, kuras laikā jaunais sultāns ieņēma Belgradu. Tas Osmaņu impērijai pavēra iespējas iebrukt Ungārijā, kā arī sakaut ungāru un čehu apvienoto armiju Mohačas kaujā, kuras laikā krita Ungāru karalis Lajošs II, kas, bēgot no kaujas, noslīka. Pēc tam Suleimans ieņēma Budu, Ungārijas galvaspilsētu, kā arī okupēja Transilvāniju, tur izveidojot sev lojālu vasaļvalsti - Transilvānijas hercogisti.[4]

Pēc ungāru novājināšanas, Suleimans pievērsās Rodas salā dzīvojošajiem Sv. Jāņa ordeņa bruņiniekiem. Galvenais iemesls šim iebrukumam bija tas, ka pirāti, kas apmetās šajā salā, uzbruka musulmaņu tirdzniecības kuģiem un svētceļotājiem uz Meku. Suleimans pats personīgi vadīja karaspēku šajā iebrukumā, un 1522. gada decembrī bruņinieki padevās.[3]

Nākošais sultāna mērķis bija Vīne, kuru gan 1529. gadā, gan 1532. gadā nespēja ieņemt. Tam bija dažādi iemesli, kā piemēram aplenkumi citās vietās, slikti laikapstākļi un nesaskaņas ar ungāru augstmaņiem. 1541. gadā Habsburgu imperators Kārlis V centās atgūt Budu, kam sekoja Osmaņu karagājieni 1541. un 1544. gadā, kurā Suleimans sakāva austriešus, un panāca to, ka viņš tiek atdzīts par Ungārijas valdnieku.[3]

Osmaņu-Persiešu kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1533. gadā Suleimans sūtīja Ibrahim-pašā, Osmaņu lielvezīru un tuvu savu draugu, karagājienā uz Persiju. Uzpērkot pierobežu komandantus, Ibrahim-pašā ātri ieņēma Tebrizu un visu Dienvidazerbaidžānu. Tam sekoja Bagdādes ieņemšana. 1554. gadā Persijas šahs Tahmaspu noslēdza pamieru ar Osmaņu impēriju, kas atzina šo teritoriju pievienošanu Suleimana lielvalstij.[4]

Kaujas Vidusjūras reģionā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Palielinoties spiedienam starp kristīgo un islāmisko pasauli, vairākas Ziemeļāfrikas musulmaņu valstiņas kļuva par Osmaņu impērijas sastāvdaļu. Suleimans pirmais, redzot Spānijas draudus Vidusjūras reģionā, iecēla Hairedīnu Barbarosu par savas flotes komandieri. Lielākā kauja notika 1565. gadā, kad Osmaņi iebruka Maltā, kurā Sv. Jāņa bruņinieki bija apmetušies jau kopš 1530. gada. Blokāde sākās maijā un ilga līdz septembrim. Sākotnēji likās, ka arī šī blokāde piedzīvos Rodas salas likteni, bet gala rezultātā ieradās spāņu papildspēki, kas noveda pie osmaņu sakāves.[2]

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvesbiedrenes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Suleimanam bija divas zināmas dzīvesbiedrenes:

Dēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mustafa - Mahidevranas dēls, dzimis 1515. gadā, miris 1553. gadā (Sultāna pavēle)[5]
  • Mehmeds - Roksolanas dēls, dzimis 1521. gadā, miris 1543. gadā[5]
  • Selims II - Roksolanas dēls, dzimis 1524. gadā, miris 1574. gadā[5]
  • Bajezids - Roksolanas dēls, dzimis 1525. gadā, miris 1561. gadā[5]
  • Džihangirs - Roksolanas dēls, dzimis 1531. gadā, miris 1553. gadā[5]

Meitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fatma Nur - Suleimana meita ar konkubīni, dzimusi 1516. gadā, mirusi 1561. gadā[5]
  • Mihrimaha - Roksolanas meita, dzimusi 1522. gadā, mirusi 1578. gadā[5]
  • Razija - Mahidevranas meita, dzimusi 1525. gadā, mirusi 1571. gadā[5]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Roger Bigelow Merriman. Suleiman the Magnificent, 1520—1566. Cambridge, Massachusetts : Harvard University Press, 1944. OCLC 784228.
  2. 2,0 2,1 Süleyman the Magnificent
  3. 3,0 3,1 3,2 Leons Taivans. Tuvo Austrumu Civilizācija: Osmaņu impērija. Rīga : Izdevniecība RaKa, 2009.
  4. 4,0 4,1 Sultan Suleyman the Magnificent
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 5,8 5,9 Suleyman I.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Selims I
Osmaņu impērijas sultāns un kalifs
1520-1566
Pēctecis:
Selims II