Sultanāts

Sultanāts ir monarhijas forma, kurā valsts valdnieks ir sultāns. Šāds pārvaldes veids vēsturiski bija izplatīts galvenokārt islāma pasaulē, īpaši Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Centrālāzijā, Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā.

Sultanāts varēja būt neatkarīga valsts vai arī autonoma teritorija lielākas impērijas sastāvā. Sultāna vara dažādos laikos un valstīs atšķīrās: dažos sultanātos valdniekam bija absolūta politiskā un militārā vara, bet citos viņa autoritāti ierobežoja galma elite, garīdzniecība, cilšu vadītāji vai ārēja lielvara.

Vēsture

Sultāna tituls islāma pasaulē nostiprinājās viduslaikos. Sākotnēji tas apzīmēja politisku un militāru varu, kas varēja pastāvēt līdzās kalifa reliģiskajai autoritātei. Īpaši nozīmīga šī atšķirība kļuva laikā, kad kalifi saglabāja simbolisku garīgo prestižu, bet faktiskā vara pārgāja militāro valdnieku rokās.

Viens no pirmajiem lielajiem sultanātiem bija Seldžuku impērija, kuras valdnieki 11. gadsimtā izmantoja sultāna titulu un kontrolēja plašas teritorijas Tuvajos Austrumos. Vēlāk sultanāti izveidojās Anatolijā, Ēģiptē, Persijā, Indijā, Malaju arhipelāgā un Āfrikas austrumu piekrastē.

Dienvidāzijā nozīmīgs bija Deli sultanāts, kas pastāvēja no 13. līdz 16. gadsimtam un valdīja lielā daļā Ziemeļindijas. Anatolijā pēc Seldžuku valsts sabrukuma pastāvēja vairāki turku bejliki un sultanāti, no kuriem vēlāk izauga Osmaņu impērija.

Dienvidaustrumāzijā sultanāti izplatījās līdz ar islāma ienākšanu tirdzniecības ceļos. Tādi sultanāti kā Malakas sultanāts, Ačehas sultanāts un Brunejas sultanāts kļuva par nozīmīgiem tirdzniecības, reliģijas un politiskās varas centriem.

Mūsdienās sultanāta forma ir saglabājusies dažās valstīs un teritorijās. Pazīstamākie piemēri ir Omāna un Bruneja, kuru valdnieki joprojām lieto sultāna titulu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sultanāts.

• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)