Pāriet uz saturu

Svētās Marijas abatija (Munserats)

Vikipēdijas lapa
Munserata Svētās Marijas abatija
Santa Maria de Montserrat
Abatija Munserata kalnā
Munserata Svētās Marijas abatija (Spānija)
Munserata Svētās Marijas abatija
Munserata Svētās Marijas abatija
Munserata Svētās Marijas abatija (Katalonija)
Munserata Svētās Marijas abatija
Munserata Svētās Marijas abatija
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Spānija Munserats, Munistrole de Munserata, Katalonija, Spānija
Koordinātas 41°35′35.54″N 1°50′13.70″E / 41.5932056°N 1.8371389°E / 41.5932056; 1.8371389Koordinātas: 41°35′35.54″N 1°50′13.70″E / 41.5932056°N 1.8371389°E / 41.5932056; 1.8371389
Piederība konfesijai katoļticība (benediktieši)
Mantojuma apzīmējums Bien de Interés Cultural
Mājaslapa www.abadiamontserrat.cat
Arhitektūras apraksts
Celtniecības sākums 1025. gadā

Munserata Svētās Marijas abatija (katalāņu: Santa Maria de Montserrat) ir benediktiešu ordeņa abatija, kas atrodas Munserata kalnā, Munistrole de Munseratā, Katalonijā, Spānijā. Abatija ievērojama ar Munserata Jaunavas skulptūru. Abatija dibināta 1025. gadā un pārbūvēta laikā no 19. līdz 20. gadsimtam. Tajā dzīvo aptuveni 70 mūku un tā joprojām ir aktīva.[1]

Atrašanās vieta

[labot | labot pirmkodu]

Abatija atrodas 48 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Barselonas, un tajā var nokļūt pa autoceļu, vilcienu vai trošu vagoniņu. Abatijas dzelzceļa stacija, ko pārvalda FGC, ir galapunkts zobratu dzelzceļam, kas savieno ar Munistroli, un diviem funikuleriem, viens savieno ar Santa Cova (svētnīcu un kapelu kalna lejā), bet otrs savieno ar kalna augšējām nogāzēm. Munserats paceļas 1236 metrus virs jūras līmeņa. Tas ir Katalonijas zemienes augstākais punkts un atrodas Katalonijas apdzīvotākās daļas centrā. Munserata augstāko punktu, Svētā Hieronīma (Sant Jeroni) virsotni, var sasniegt pa gājēju takām, kas ved no abatijas. No Svētā Hieronīma virsotnies var redzēt gandrīz visu Kataloniju, un skaidrā dienā redzama arī Maļorkas sala.

Munserata abatija

Apraksts

[labot | labot pirmkodu]
Bazilikas interjers
Skats uz baziliku no ieejas

Munseratam, kura nosaukums nozīmē "robains kalns", ir nozīmīga loma Katalonijas kultūras un garīgajā dzīvē. Tā ir Katalonijas nozīmīgākā reliģiskā atpūtas vieta, un jauniešu grupas no Barselonas un visas Katalonijas bieži dodas pārgājienos ar nakšņošanu, lai vērotu saullēktu no Munserata virsotnēm. Munserata Jaunava ir Katalonijas aizbildne, un tā atrodas Mare de Déu de Montserrat bazilikā, blakus benediktīniešu klosterim, kas atrodas kalna torņos un klintīs.

Parasti klosterī dzīvo aptuveni 80 mūku. Munserata zēnu koris Escolania ir viens no vecākajiem Eiropā un uzstājas reliģisko ceremoniju un kopīgu lūgšanu laikā bazilikā.

Bazilikā atrodas muzejs ar daudzu ievērojamu gleznotāju mākslas darbiem. Klosterī atrodas arī izdevniecība Publicacions de l'Abadia de Montserrat, kas ir viena no vecākajām joprojām darbojošajām izdevniecībām pasaulē,[2][3] kas savu pirmo grāmatu publicēja 1499. gadā.

Munserata bazilika

[labot | labot pirmkodu]
Jaunā fasāde
Plateresko stila fasāde
Altāra kupols (ap 1928. gadu)

Munserata bazilikas sākotnējā celtniecība sākās 16. gadsimtā, un tās pilnīga rekonstrukcija sākās 1811. gadā pēc tam, kad to iznīcināja Pireneju karā.

1881. gadā pāvests Leons XIII piešķīra tai mazās bazilikas statusu. Tas fasādi 1901. gadā veidoja Fransisko de Paula del Viljara i Karmona plateresko atmodas stilā ar Venanči un Agapita Vallmitjana i Barbani skulpturālajiem reljefiem.

Pēc Spānijas pilsoņu kara (no 1942. līdz 1968. gadam) uzcēla jaunu baznīcas fasādi,[4] ko veidoja Franseska Folžeras i Grasi darbi un kas rotāti ar Žoana Rebūla skulpturāliem reljefiem (Sv. Benedikts, Pija XII un Svētā Jura Marijas debesīs uzņemšanas dogmas pasludināšana, ar kara laikā kritušo mūku attēlojumu). Turklāt uz tās ir uzraksts Urbs Jerusalem Beata Dicta Pacis Visio ("Svētītā Jeruzalemes pilsēta, saukta par miera vīziju"). Frīzes apakšā ar Svētā Jura reljefu ir iegravēta frāze "Katalonija būs kristīga vai nebūs", ko piedēvē bīskapam Žuzepam Torazam i Bažesam un tiek uzskatīta par katoļu sakņu politisku moto.

Fasāde atrodas pirms pašas baznīcas, kurai var piekļūt caur ātriju. Šeit atrodas 16. gadsimta Huana II de Ribagorsas un Bernāta II no Vilamarī kapenes.[4] Ir arī vairākas skulptūras: Svētais Jānis Kristītājs un Svētais Jāzeps (Žūzeps Klāra, 1952),[4] Svētais Benedikts (Dumeneks Fite i Mulats, 1962).[4] Ir arī Franseska Fornelsa-Plā gleznas "Katoļu monarhu vizīte Munseratā" un "Austrijas Dona Huana vizīte Munseratā" (1921).[4] Laukums, kas atrodas iepretim baznīcai (saukta par del Abat Argeric, celts 18. gadsimtā),[4] dekorēts ar Žūzepa Ubjūla i Palau un mūka Beneta Martinesa sgrafito (1956),[4] kas atspoguļo Munserata un pasaules galveno baziliku vēsturi. Laukumā atrodas arī dažādas skulptūras: Svētā Antonija Marijas Klaretas skulptūra (Rafaels Solanīks, 1954);[4] Huana I no Aragonas (1956) un Svētā Gregora Lielā skulptūra (1957) abas veidojis Fruduriks Maress;[4] un Svētā Pija X skulptūra, ko veidojis F. Basass. Vienā pusē atrodas baptistērijs (1958) ar Šarla Kolē veidotu portālu un iekšpusē Santjago Padrosas (1918–1971) veidotu mozaīku un Žūzepa Vila-Arufata zīmējumu, kurā attēlota Jēzus kristīšana.[4] Blakus baptistērijam atrodas Svētā Ignācija no Lojolas skulptūra, kuras autors ir Rafaels Solanīks.

Baznīcai ir viens joms, tas ir 68,32 metrus garš un 21,50 metrus plats, bet augstums – 33,33 metri. To balsta centrālās kolonnas, ko kokā izgrebis Žūzeps Limona, attēlojot praviešus Jesaju, Jeremiju, Ecēhiēlu un Daniēlu. Augšgalā atrodas galvenais altāris, kas dekorēts ar Montserrat Mainar emalju (1928) un kurā attēlotas dažādas Bībeles ainas, piemēram, "Pēdējās vakarēdiens", "Kāzas Kānā" un "Maizes un zivju pavairošana". 15. gadsimta krusts uz altāra ir Lorenco Žiberti darbs. Uz altāra atrodas astoņstūra formas svētnīca un altāra daļā atrodas arī dažādu mākslinieku gleznas.

Tieši virs galvenā altāra atrodas Jaunavas istaba, kurā var iekļūt, šķērsojot alabastra portālu (Porta Angèlica), kurā attēlotas dažādas Bībeles ainas, autors Enriks Monjo (1954).[4] Tālāk ir Troņa zāle (Fransesks Folžers, 1944–1954),[4] kas dekorēta ar Žūzepa Ubjūla ("Judīte, kas nocērt Holoferna galvu", "Esteres kāzas ar persiešu karali Asuero") un Karlo Maratas ("Jēzus dzimšana") gleznām. Šeit atrodas arī Jaunavas strūklaka ar Šarla Kolē reljefiem, kas attēlo Jēzus brīnumus. Jaunavas tronis veidots no sudraba, zeltkaļa Ramona Sunjēra darbs, ar diviem reljefiem, ko izgatavojis Alfonss Serahima un veidojis Žuakīms Ross i Bofarūls, un tie attēlo Kristus dzimšanu un apciemojumu, kā arī Žūzepa Granjēra Svētā Miķeļa attēlojums. Šeit atrodas 12. gadsimta Jaunavas Marijas statuja, uz kuras novietoti eņģeļi, kas tur kroni, scepteri un Jaunavas liliju, Marti Laurado darbs,[4] pārklāta ar baldahīnu. Sala del Cambril ir apaļa kapela ar trim apsīdām, ko laikā no 1876. līdz 1884. gadam uzcēla Viljars i Karmona sadarbībā ar savu asistentu, jauno Antoni Gaudī. Velves rotājis Žuans Limona ("Jaunava sagaida Romerus"), bet eņģeļu figūras un Svētā Jura skulptūra ir Agapita Valmitjana darbs. Izeja no telpas ir caur Camí de l'Ave Maria, kur parasti veic ziedojumus sveču veidā.

Ap centrālo jomu atrodas vairākas kapelas. Labajā pusē atrodas Svētā Pētera kapela ar Svētā Pētera attēlu (1945), Svētā Ignācija no Lojolas kapela ar Svētā Ignācija gleznu (1893); Svētā Mārtiņa no Tūras kapela ar Svētā Mārtiņa, Svētā Placīda un Svētā Maura attēliem (1898); Svētā Jāzepa Kalasanca kapela ar altārgleznu (1891); un Svētā Benedikta kapela ar benediktīniešu ordeņa dibinātāja gleznu (1980). Kreisajā pusē atrodas Santa Escolàstica kapela ar skulptūrām (1886); del Santíssim kapela (1977), kas ir Žuzepa Marijas Subiraksa darbs, ar atsevišķu Kristus attēlu negatīvā, kur redzama tikai seja, rokas un kājas, ar gaismu, kas apgaismo viņa seju; Svētās Ģimenes kapela ar gleznu "Bēgšana uz Ēģipti" (1904); Santo Cristo kapela ar gleznojumu (1896), kas vērsts pret gleznu The Pietà of Montserrat (1995); un Immaculada Concepció kapela (1910).

Baziliku no 1991. līdz 1995. gadam atjaunoja Arkadi Pla i Masmikjels. 2015. gadā Šons Skalijs pārveidoja Svētās Cecīlijas kapelu, kas atrodas līdzās abatijai.[5]

Ērģeles

[labot | labot pirmkodu]

Munserata baznīcas ērģeles datējamas ar 1896. gadu un 1957. gadā tās pārvietoja uz prezbiteriju. Šīs ērģeles ir ļoti nolietotas. 2010. gadā atklāja jaunas ērģeles, kas veidotas pēc blakus baznīcai esošo katalāņu ērģeļu dizaina. Tas ir nozīmīgs katalāņu muzikālās meistarības darbs, kas abatiju izvirza starptautiskā muzikālā līmenī. Ērģeles projektējis Alberts Blankaforts, būvējis Blancafort, orgueners de Montserrat, un tās finansētas ar tautas ziedojumiem un Caixa de Penedes sociālo darbu. Ērģeles atrodas joma sānos, kā tas ir tradicionāli Katalonijā, nodrošinot ļoti labu skaņu visā baznīcā.

Klosteris

[labot | labot pirmkodu]

Klostera ēku projektējis arhitekts Žūzeps Pudžs i Kadafalhs (1929). Tā ir divstāvu ēka, ko balsta akmens kolonnas. Apakšējais stāvs ir savienots ar dārzu, un tā centrālajā daļā atrodas strūklaka. Plašajā dārzā atrodas romānikas stila Svētās Iskles un Svētās Viktorijas kapela, piekļuve noviciāta un kora ēkām, kā arī vairākas skulptūras, piemēram, Manolo marmora skulptūra "Labais gans" vai dažas no Žūzepa de San Beneta 18. gadsimtā klostera zvanu tornim veidotās skulptūrās, kas tā arī nekad nav tornī uzstādītas.

Ēdnīca

[labot | labot pirmkodu]

Ēdnīca celta 17. gadsimtā, un to 1925. gadā pārbūvēja Žūzeps Pudžs i Kadafalhs. Tās centrālajā daļā atrodas mozaīka, kurā attēlots Kristus, savukārt pretējā daļā atrodas triptihs ar ainām no Svētā Benedikta dzīves.

Muzejs

[labot | labot pirmkodu]

Abatijā atrodas arī muzejs, kas sadalīts trīs dažādās daļās:

Citas kolekcijas ietver Munseratas ikonogrāfiju un reliģisko zeltkaļu darbus.

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Leģenda vēsta, ka Munserata Jaunavas statujas atrašana datējama ar 880. gadu. Tad sākās Morenetas (Moreneta) jaunavas kults, kas materializējās četrās agrākajās ermitāžās 9. gadsimtā: Santa Maria, Sant Iscle, Sant Pere un Sant Martí. Tomēr klostera izcelsme nav skaidra. Zināms, ka ap 1011. gadu kāds mūks no Ripoles Svētās Marijas (Santa Maria de Ripoll) klostera ieradās kalnā, lai pārņemtu Munserata Svētās Sesīlijas (Santa Cecília de Montserrat) klostera vadību, un pakļaujot klosteri Ripoles klostera abatam Olibam. Svētās Sesīlijasc klosteris nevēlējās pieņemt jauno vadību, tādēļ Oliba nolēma dibināt Svētās Marijas klosteri vietā, kur atradās veca tāda paša nosaukuma ermitāža (1025). Sākot ar 1082. gadu, Svētās Marijas ermitāža ieguva savu abatu un pārstāja būt atkarīga no Ripoles abata. Šī ermitāža bija kļuvusi par vissvarīgāko no visām kalnā esošajām, pateicoties Jaunavas Marijas statujai, ko tajā godināja kopš 880. gada.

1811. un 1812. gadā, Napoleona iebrukuma Spānijā laikā, abatiju divas reizes nodedzināja un izlaupīja Napoleona karaspēks, un daudzi tās dārgumi tika zaudēti. 1835. gadā abatiju slēdza līdz tās restaurācijai 1844. gadā.

1880. gadā Munserata abatija svinēja 1000 gadu pastāvēšanu. 1881. gada 11. septembrī, Katalonijas nacionālajā dienā, pāvests Leons XIII pasludināja Munserata Jaunavu par Katalonijas aizbildni.

Spānijas pilsoņu karš

[labot | labot pirmkodu]
Abatija, skatoties no Svētā Huana funikulera

Spānijas pilsoņu kara laikā Munserata abatiju vardarbīgi apspieda. No 278 priesteriem un 583 reliģiskajiem vīriešiem un sievietēm, kurus Katalonijā nogalināja republikāņu spēki,[6] 22 bija Munserata abatijas mūki.[7] Spānijas republikāņu varas iestādes un Katalonijas ģenerālitātes varas iestādes, piemēram, Luiss Kompaniss, Ventura Gasols un Huans Kazanovass, centās apturēt antiklerikālo vardarbību un palīdzēja daudziem priesteriem un reliģiskajiem cilvēkiem paslēpties un pamest valsti.[8]

Franko periods

[labot | labot pirmkodu]

Lai gan Fransisko Franko nekad nepieņēma Hitlera uzaicinājumu pievienoties Otrajam pasaules karam ass valstu pusē, nacistu līderi regulāri apmeklēja Spāniju. Vizītes laikā Spānijā 1940. gadā Schutzstaffel vadītājs Heinrihs Himlers izmantoja iespēju apmeklēt Svētās Marijas abatiju.[9]

Fransisko Franko valdīšanas laikā Svētās Marijas abatiju uzskatīja par patvērumu zinātniekiem, māksliniekiem, politiķiem un studentiem. Franko ļaudis bieži gaidīja meklēšanā esošās personas nelielu ceļa posmu zemāk pirms abatijas.[10]

Sākot ar 1940. gadiem, Svētās Marijas abatiju bieži uzskatīta par katalāņu nacionālisma simbolu.[11] 1947. gada 27. aprīlī notika mise par godu Munserata Jaunavas tronēšanai, kurā piedalījās vairāk nekā 100 000 cilvēku.[11] Mises laikā publiskas lūgšanas teica katalāņu valodā, nepakļaujoties valdības valodas politikai.[11]

Līdztekus citām aktivitātēm Munserata abatijai bija ievērojamu lomu, turpinot izdot iespieddarbus katalāņu valodā. Cita starpā tā izveidoja un popularizēja dažus bērnu izdevumus (L'Infantil, Tretzevents) un dažus kultūras un reliģiskos žurnālus (Serra d'Or, Questions de vida cristiana). 1958. gadā abatija nodibināja Estela Press, lai popularizētu reliģiskās grāmatas katalāņu valodā. 1971. gadā oficiāli dibināts PAM Press. Abatija aktīvi darbojās arī, sniedzot patvērumu intelektuāļiem un slepeniem politiskajiem aktīvistiem no plaša politiskā spektra.[12]

1970. gada decembrī 300 spāņu mākslinieki un akadēmiķi abatijā sarīkoja sēdošo demonstrāciju, protestējot pret nāvessodiem, ko Burgosā piesprieda 16 basku ETA teroristiem. Atbildot uz to, policija slēdza klosteri.[13][14] Protestētājus galu galā izveda no abatijas teritorijas, un viņu rīcība palīdzēja pārliecināt frankistu valdību mīkstināt nāvessodus.[15]

21. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]

2025. gadā Munserata abatija atzīmēja savu 1000 gadu jubileju ar dažādiem pasākumiem un svinībām, kurus organizēja ar devīzi Ora lege labora rege te ipsum in communitate.[16]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ "History", Abadia de Montserrat
  2. ↑ La impremta a Montserrat. Manuel Llanas. Universitat de Vic, 2002.
  3. ↑ Cinc-cents anys de Publicacions de l'Abadia de Montserrat. Faulí, Josep, Francesc Xavier Altés i Aguiló & Josep Massot i Muntaner. Publicacions de l'Abadia de Montserrat, 2005.
  4. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 Jordi Molas i Rifà. Guía oficial de Montserrat. L'Abadia de Montserrat, 1998. ISBN 978-84-7826-956-3.
  5. ↑ Rob Sharp. «Sean Scully Fills a Spanish Monastery With Bursts of Color». The New York Times, 2015. gada 30. jūnijs. Skatīts: 2015. gada 22. jūlijs.
  6. ↑ Archdiocese of Barcelona website
  7. ↑ «Don Quixote website, the Monastery of Montserrat». donQuijote. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 2. augusts.
  8. ↑ Preston, Paul. The Spanish Holocaust, London, Harper Press, 2012.
  9. ↑ «Himmler, Montserrat y el Santo Grial: la factura de una visita desagradable». El Confidencial (spāņu). 2017-05-24. Skatīts: 2019-05-19.
  10. ↑ Karen MacNeil. MacNeil, Karen. The Wine Bible, p. 466., January 2001. ISBN 9781563054341.
  11. 1 2 3 Conversi, Daniele. The Basques, the Catalans, and Spain: Alternative Routes to Nationalist Mobilisation University of Nevada Press, 2000 ISBN 0874173620, (lpp. 126-127).
  12. ↑ Guibernau, Montserrat. NATIONALISM AND INTELLECTUALS IN NATIONS WITHOUT STATES: THE CATALAN CASE, Political Studies. Dec2000, Vol. 48 Issue 5, p989. 17p.
  13. ↑ "Basque Trial Protesters Sealed Off", Associated Press, in Press-Courier, Dec 14, 1970, (pg. 9).
  14. ↑ Mcneill, Donald, Urban change and the European left: tales from the new Barcelona, Routledge, 1999. ISBN 0415170621, (p. 142).
  15. ↑ "After the Burgos Trials", Juan Marchial, The Boston Globe, December 30, 1970 (p.8).
  16. ↑ «Montserrat presenta el seu Mil·lenari – Abadia de Montserrat» (katalāņu). 2025-01-02. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2025-01-19. Skatīts: 2025-01-02.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Svētās_Marijas_abatija_(Munserats)&oldid=4497899"