Tērvete (dabas parks)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tērvetes dabas parks
Tervetes piliakalnis.jpg
Tērvetes pilskalns
Tērvetes dabas parks (Latvija)
Tērvetes dabas parks
Tērvetes dabas parks
Tips dabas parks
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Tērvetes novads, Jelgavas novads, Latvija
Koordinātas 56°29′02″N 23°22′37″E / 56.48389°N 23.37694°E / 56.48389; 23.37694Koordinātas: 56°29′02″N 23°22′37″E / 56.48389°N 23.37694°E / 56.48389; 23.37694
Platība 1366 ha
Dibināts 1957
Pārvaldes institūcija Dabas aizsardzības pārvalde
Skats no Tērvetes pilskalna

Tērvetes dabas parks ir dabas parks, kas atrodas Tērvetes novada (1147,98 ha jeb 84,1%) un Jelgavas novada (217,32 ha jeb 15,9%) teritorijā.

Tas aizņem 1366 ha lielu platību un ietilpst Zemgales ģeobotāniskajā rajonā. Dabas parka teritorijā atrodas Tērvetes upes senleja ar ainaviski unikālu priežu mežu masīvu, zemgaļu Tērvetes pilskalns, Klosterkalns un Svētais (Zviedru kalns). Parkā kopš 1963. gada ir iekārtotas takas, kāpnes, skatu tornis, tajā atradās daudzas koktēlnieku Krišjāņa Kugras un Ritvara Kalniņa veidotas skulptūras pēc Annas Brigaderes darbu motīviem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koku stādījumi Tērvetes pilskalnā

Pirmie koku stādījumi veikti Kalnmuižas parkā. Dendroloģiskie stādījumi Annai Brigaderei piederošajos Tērvetes „Sprīdīšos” sākti iekārtot 1931. gadā. 1932. gadā atvēra funkcionālisma stilā celto Tērvetes tuberkulozes sanatoriju (arhitekts A. Klinklāvs, K. Zemdegas ciļņi). 1935. gadā pie "Sprīdīšiem" iestādīja 523 kokus un krūmus, kas piederēja pie 467 sugām un šķirnēm. 1945. gadā Tērvetes kūrortmežus iekļāva I grupas mežu sarakstā, kur ietilpa meži – dabas pieminekļi un piepilsētu zaļo zonu meži. 1957. gadā Tērvetes mežu masīvs ar nosaukumu "Kalnamuižas sils” (kopplatība 960 ha) bija viens no lielākajiem dabas aizsardzības objektiem Latvijā.

1963. gadā LPSR Mežsaimniecības un Mežrūpniecības ministrija piešķīra finansējumu Tērvetes meža ainavu parka iekārtošanai. Parka labiekārtošanas darbi noritēja Tērvetes mežniecības mežziņa vietnieka Miķeļa Kļaviņa vadībā (1958-1973), kas izveidoja sekojošas ainavu parka sastāvdaļas: 1. Saules noskaņu parks ar Iršu dārzu, Svēto (Zviedru) kalnu, Tērvetes pilskalnu, Tērvetes pagasta ēku un Annas Brigaderes muzeju „Sprīdīšiem”; 2. Veco priežu parks ar vairāk kā 100 gadus vecām priedēm; 3. Pasaku mežs ar Krišjāņa Kugras koka skulptūrām; 4. Pļavnieku, Silalībiešu un Auziņu ainavas; 5. Tērvetes sanatorijas jaunais parks un Kalnamuižas vecais parks; 6. Ķesteru mežs aiz Tērvetes luterāņu baznīcas; 7. Mežavotu mežs Melno dzirnavu apkārtnē jeb aiz Melnās kroga lejas.

Pēc viņa ierosmes 1969. gadā izstrādāja Zemgales nacionālā parka projektu, kas tomēr netika īstenots. 1975. gadā dabas parks nonāca Dobeles mežniecības pakļautībā, no 1988. gadā Tērvetes mežniecības sastāvā. 1999. gada Latvijas Ministru kabineta noteikumi „Par dabas parkiem” apstiprināja dabas parku „Tērvete” kā aizsargājamu teritoriju. No 2000. gada dabas parka apsaimniekošanu pārņēma Zemgales mežsaimniecības Rekreācijas un medību iecirknis, no 2004. gada - „Rekreācijas un medības” Parka iecirknis.

2005. gadā dabas parku „Tērvete” iekļāva Eiropas mēroga īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Parkā izveidots Tūrisma informācijas centrs, kurš sniedz informāciju par dabas parku „Tērvete” un citiem Tērvetes novada tūrisma objektiem. Apmācīti gidi pavada ekskursantu grupas dabas parka teritorijā. Dabas parkā darbojas biedrība „Tērvetes attīstības apvienība”.

Funkcionālais zonējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar dabas parka 2008.gada individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem (Nr.513), tajā ir sekojošas funkcionālās zonas:

  • Dabas lieguma zona īpaši aizsargājamo meža biotopu, bioloģiski vērtīgu vecu mežu, retu un īpaši aizsargājamu sugu un to dzīvotņu aizsardzībai;
  • Dabas parka zona, lai saglabātu teritorijai raksturīgās ekosistēmas, kultūrvēsturisko vidi un ainavu, kā arī rekreācijas resursus;
  • Neitrālā zona, lai veicinātu teritorijas attīstību un ilgtspējīgu saimniecisko izmantošanu.

Aizsargājamie biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vislielākās platības aizņem boreālie meži (dabiski veci priežu meži), kas ir īpaši nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības un raksturīgās dabas parka ainavas saglabāšanā. Aizsargājamā teritorijā pārstāvēti 11 Latvijā un 9 Eiropā īpaši aizsargājami biotopi: boreālie meži – 117,7 ha, jaukti platlapju meži – 22,0 ha, nogāžu un gravu meži – 3,11 ha, komplekss, ko veido pārmitri platlapju meži un minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi – 36,3 ha, melnalkšņu staignāji – 0,3 ha, sausas pļavas kaļķainās augsnēs – 11,6 ha, mēreni mitras pļavas – 11,7 ha un līdzenuma līdz kalnu līmeņa ūdensteces ar Ranunculion fluitantis un Callitricho-Batrachion veģetāciju – 3,5 ha.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Čekstere R. Tērvetes mežu veģetācija. Diplomdarbs. Rīga: 1958; 159 lpp.
  • Avotiņš A. Tērvetes meža ainavu parks. Rakstu krājums "Mežsaimniecība un mežrūpniecība", 1967. Nr. 1, 55. lpp.
  • Gedrovica G. Tērvetes parka apsaimniekošana. "Mežsaimniecība un mežrūpniecība", 1968. Nr.3, 52-54 lpp.
  • Namniece I. Priežu mežu augu sabiedrības dabas parkā „Tērvete”. Diplomdarbs. Jelgava: 2005; 49 lpp.
  • Straupe I., Adamovičs A. „Zālāju floras daudzveidība Tērvetes dabas parkā”. Jelgava: Agronomijas Vēstis 2003, Nr.5; 165.- 171. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]