Tērvetes svīta

Klūnu atsegums (Tērvetes svītas stratotips)

Tērvetes svīta ir augšdevona famenas stāva Svētes horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā un Lietuvā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Tālāk tā iestiepjas Lietuvas teritorijas ziemeļrietumu daļā.

Apraksts

Latvijā svītu izdalīja Ludmila Savvaitova 1967-1968 gados svētes svītas (h₂) smilšaini karbonātisku un mālaini aleirītisku nogulumu slāņkopā, kuru (svētes svītu) savukārt Pēteris Liepiņš bija izdalījis 1954, 1959. gados. Uz svētes svītu Liepiņš attiecināja augšfamenas apakšstāva griezuma daļu, kuru no apakšas norobežoja mūru svītas smilšakmeņi ar savdabīgu jūras organismu kompleksu, un kuru sedza žagares svītas karbonātiskie nogulumi arī ar bagātīgu jūras faunu.

Pēc nogulumu litoloģiskā sastāva un organismu palieku kompleksa svētes svīta skaidri dalās divās daļās: apakšējā, kuru veido smiltis, smilšakmeņi, aleirolīti un māli ar ļoti nabadzīgu organismu kompleksu un augšējā daļā, kas ir karbonātiskāka (dolomīti ar slēdzenes pleckāju, gliemeņu un gliemežu paliekām, smilšakmeņi un aleirolīti ar dolomīta cementu). Šādā apjomā svētes svīta apvienoja faciāli mainīgus mālaini aleirolītiskus nogulumus, kas veidojās jūras baseina regresijas procesā, un smilšaini karbonātiskus nogulumus, kas radās jaunas transgresijas rezultātā. Ņemot vērā svētes svītas īpatnības, kas atspoguļo divus pretēji virzītus nogulumu veidošanās procesus agrajā un vēlajā svētes laikā, svītas apakšējās daļas nogulumi ar nabadzīgu organismu kompleksu tika izdalīti atsevišķā tērvetes svītā, kas nosaukta Tērvetes vēsturiskās provinces vārdā, kurā ir atrodami šīs svītas atsegumi.

Tērvetes svītas stratotipiskais griezums atrodas Skujaines upes atsegumos pie Klūnām. Šeit atsedzas svītas vidējā daļa ap 2,5 metri biezumā, kuru veido ritmiska smilšu, dolomītmerģeļu un aleirolītu mija, ar bagātīgu mālu un dolomītu cementu. Sīkgraudainas un smalkgraudainas laukšpata-kvarca smiltis ir baltas vai rozā ar skaidri izteiktu slīpslāņjumu. Atsevišķos starpslāņos smilšu slāņojums ir lēcveidīgs un slīps ar slīpo sēriju nošķelšanu.

Smiltīs ir sastopami masveidīgi trohilisku (30-50%) saskalojumi, atsevišķos iecirkņos kļūstot par iežus veidojošu materiālu. Ir sastopams arī daudz zivju kaulu, kuru sastāvā ir konstatētas Chelyophorus verneuili, Dinichthys sp., Phyllolepis tolli, Bothriolepis cf. ornata, Devononchus tenuispinus, Homacanthus sveteensis, Holoptychius cf. nobilissimus, Eusthenopteron sp., Onychodus dellei, Platycephalichtys skuenicus, Osteolepididae gen. ind., Dipterus sp., Conchodus sp. (V. Vasiliauskas, 1963). Bez zivju atliekām dolomītmerģeļu un aleirolītu starpslāņos ir sastopami rizokorallumi, kurus Nikolajs Delle ir noteicis kā Rhizocorallium devonicum, kā arī citu dūņēdāju organismu ejas.

Tērvetes svītas biezums izplatības relatīvi nelielajā platībā svārstās no 0 līdz 21 metram. Lielākais biezums (15-21 m) ir konstatēts teritorijas ziemeļaustrumu daļā pie Skrundas, Saldus, un Dobeles (Doņu 1., Nākotnes 15. un Jakšpēteru 4. urbums). Nedaudz mazāks biezums (10-15 m) ir apgabalos ap maksimālā biezuma izplatības areālu (Jaunauces 7., Sniķeru 8., Zantes 28. u.c. urbumi). Dienvidrietumos lielā teritorijas daļā Tērvetes svītas nogulumi vispār pazūd.

Pilnīgākajos griezumos (Doņu 1., Nākotnes 15. un Jakšpēteru 4. urbums) var izdalīt trīs lielas ridas, kas konstatējamas Jakšpēteru 4. urbumā intervālos 97-100, 91-95, 85—87 m. Apakšējo ridu veido dzeltenīgas un zaļganpelēkas, smalkgraudainas, laukšpata-kvarca smiltis, kas nevienmērīgi cementētas ar kalcīta un dolomīta cementu. Augšējā un vidējā ridā kopā ar smiltīm ir sastopami smilšaini aleirītisku un smilšaini mālainu iežu starpslāņi. Tieši šajās griezuma daļās ir sastopamas nabadzīgas izmirušo organismu paliekas un to darbības pēdas: trohiliski (mieturaļģes), zivju kaulu lauskas, rizokorallumi, lielas, horizontālas un sīkas, vertikālas dūņēdāju ejas, kas pildītas ar apkārtējo iežu masu. Griezumā smilšu slāņkopas mijas ar gaišiem zilpelēkiem un raibiem mālainiem aleirolītiem, māliem un dolomītmerģeļiem, kas veido atsevišķos starpslāņos smalku, plātņainu slāņošanos. Vietām tajos ir konstatējamas tikai retas dūņēdāju ejas un pārdzelžotas augu paliekas.

Izplatības austrumu daļā, griezumos ar samazinātu biezumu (Sniķeru 8. urbums) svītas sastāvā tāpat ir konstatējamas trīs smilšainas ridas (intervāli 71,5-74, 68-71, 64-66 m). Apakšējo ridu veido tumšas, sīkgraudainas, laukšpata-kvarca smiltis ar nelielu aleirīta un māla materiāla piejaukumu. Tās pamatnē uz robežas ar mūru svītas mālaini aleirītiskajiem iežiem ir konstatējami pamatnes iežu oļi un zivju kaulu lauskas. Vidējo ridu veido brūngani smalkgraudaini dolomīti, kas satur līdz 20% smilšu materiāla piejaukuma un daudz sīku pirīta konkrēciju ieslēgumu. Dolomītus caurauž daudzas tievas, dobas racējorganismu ejas. Ridas pamatnē ieguļ gaiši, brūngani, sīkgraudaini un smalkgraudaini smilšakmeņi ar bagātīgu dolomīta cementu. Augšējo ridu veido pārsvarā gaišas, sīk- un smalkgraudainas smiltis ar aleirītiska un mālaina materiāla piejaukumu. Smilšainie nogulumi, kā iepriekšējā griezumā, mijas ar mālainiem aleirolītiem, dolomītmerģeļiem un māliem bez organismu paliekām.

Uz rietumiem no Ventas tērvetes svītas nogulumi saplok daļējas (pie Liepājas, Krotes), bet vietām pilnīgas (Skodas 40., Renavas 128., Baleneču 129. urbumi) izskalošanas rezultātā. Tērvetes svītu nepilnajos griezumos veido sīk- un smalkgraudainas smiltis, kas attiecināmas uz apakšējo smilšaino ridu.

No pamatnes nogulumiem tērvetes svītas nogulumi atšķiras ar to, kas tajos nav karbonātisko iežu, ar fosilās faunas kompleksa ir nabadzīgumu un ar apakšējās ridas būtisku faciālo mainību griezumos. Tās apakšējā robeža tiek vilkta pa apakšējās smilšainās ridas pamatni, kas uzguļ uz mūru svītas māliem, mālainajiem aleirolītiem un dolomītmerģeļiem. Griezumos, kur tērvetes smilšainie nogulumi uzguļ mūru svītas smiltīm (Zantes 28. urbums), robeža lielā mērā tiek vilkta nosacīti, pamatojoties uz salīdzinājumu ar citiem griezumiem un uz karotāžas datiem.