Tēvijas aizstāvja diena

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tēvijas aizstāvja diena
Vladimir Putin 23 February 2008-1.jpg
Svētku gājiens Maskavā, 2008. g.
Oficiālais
nosaukums
День защитника отечества
Datums 23. februāris
Biežums ikgadēji

Tēvijas aizstāvja diena ir svētki, kurus svin Krievijā, Baltkrievijā, Tadžikistānā un Kirgizstānā katra gada 23. februārī. Tos atzīmēja visā PSRS kopš 1922. gada, jo 1919. gadā pēc ilgiem strīdiem šis datums bija izvēlēts par padomju Sarkanās Armijas dibināšanas dienu.[1] Tomēr šie svētki PSRS nekad nebija brīvdiena. Laika posmā no 1923. līdz 1946. gadam svētku nosaukums bija "Sarkanās armijas diena", no 1946. līdz 1949. gadam "Padomju armijas diena", no 1949. līdz 1992. gadam tā bija "Padomju armijas un Jūras kara flotes diena". Pēc PSRS sabrukuma svētki ikgadēji tiek svinēti Krievijā un vairākās citās bijušās PSRS republikās kā Tēvijas aizstāvja diena.

Krievijas Federācijā 1995.—2006. gadā svētki saucās par "Sarkanās armijas uzvaras dienu pār ķeizariskās Vācijas karaspēku (1918) — Tēvijas aizstāvju dienu", tomēr kopš 2006. gada no šīs frāzes atstāta tikai beigu daļa.[1] Pēc oficiālā skaidrojuma, šajā dienā godina cilvēkus, kuri aizstāvēja savu dzimteni, neatkarīgi no viņu dzimuma (taču plaši izplatīta arī neoficiāla versija par "vīriešu dienu" kā pretsvaru "sieviešu dienai" 8. martā).[2]

Datuma izvēle un motivācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl 1933. gadā PSRS aizsardzības ministrs Kliments Vorošilovs izteicās, ka datums izvēlēts nejauši un nesakrīt ar vēsturiskajiem faktiem.[3] 23. februāri izvēlējās 1919. gadā tādēļ, ka tā bija svētdiena un tādēļ svinēšana neapgrūtināja ekonomiku.[4] Līdz 1938. gadam pamatversijas bija, ka šai dienā publicēts valdības 28. janvāra dekrēts par Sarkanās armijas izveidi vai 21. februāra dekrēts par šo pašu tēmu. 1938. gadā parādījās versija, ka šai dienā Sarkanā armija apturējusi vācu iebrucējus pie Pleskavas un Narvas.[1] 1942. gadā tā tika pastiprināta līdz vācu armijas sagrāvei pie šīm pilsētām. Kopš 1951. gada oficiālajā padomju vēsturē pastāvēja arī datuma izvēles izskaidrojums kā masu mobilizācijas diena Sarkanajā armijā.[1]

Notikumi ap 1918. gada 23. februāri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijām un lielinieku nākšanas pie varas bijušās Krievijas impērijas centrālajā daļā, Krievija atradās starptautiskā izolācijā, karā ar Vāciju, Austroungāriju un to sabiedrotajiem un faktiski bez armijas, jo agrāko armiju bija praktiski likvidējuši lielinieku agrākie aicinājumi demobilizēties vai dezertēt. 1918. gada janvārī Padomju Krievijas valdība izdeva dekrētu par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas izveidi.[5] Tomēr vēl februārī Kara Revolucionārās padomes priekšsēdētājs Ļevs Trockis paziņoja, ka vienīgie spēki, kas viņam atlikuši, esot deviņi latviešu pulki.[6] Šos pulkus viņam nācās izmantot galvenokārt augošās iekšējās opozīcijas apspiešanai. 18. februārī Vācijas spēki pārkāpa pamieru un sāka virzīties uz priekšu, nesastopot nopietnu pretestību. 21. februārī lielinieku valdība — Tautas komisāru padome — pieņēma dekrētu "Sociālistiskā Tēvzeme briesmās!", kurš tika publicēts 22. februārī un tai pašā dienā beidzot tika atvērti kareivju vervēšanas punkti Petrogradā un citās pilsētās.

23. februāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. februārī ievērojamas kaujas notika trijās vietās: pie Keilas, Valkas un Pleskavas. Keilā igauņu sarkangvardi cīnījās pret vāciešiem, iespēdami uz vienu dienu apturēt vācu uzbrukumu.[4] Valkā vācieši cīnījās ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem.[7] Uz Pleskavu dodošais nelielais vācu karaspēks vakarā sastapa latviešu sarkano strēlnieku un vietējo krievu sarkangvardu pretestību, taču nākamajās dienās vācieši to pārvarēja un ieņēma pilsētu.[8] Vienlaikus šīs dienas rītā Petrogradā tika saņemts vācu ultimāts ar prasību noslēgt mieru uz viņu noteikumiem. Ļeņins avīzē "Pravda" publicēja rakstu, kurā aicināja to pieņemt.[9] Ultimāts arī tika pieņemts, un tā 23. februāris kļuva par Padomju Krievijas kapitulācijas dienu.[10]

No 23. februāra līdz miera parakstīšanai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz ultimāta pieņemšanu, vācu karaspēks turpināja uzbrukumu līdz miera parakstīšanai 3. martā, cenšoties jau iepriekš ieņemt teritoriju, uz ko pretendēja Vācija.

24.—25. februārī turpinājās kaujas Pleskavā. To rezultātā latviešu un sarkangvardu spēki bija spiesti pamatā atkāpties no pilsētas, lai gan 24. februāra vakarā tiem izdevās liela diversija, uzspridzinot divus dzelzceļa vagonus un tā nogalinot vairākus simtus pretinieka karavīru.[11] Pilnībā vācieši Pleskavu ieņēma 28. februārī, taču viņu tālāko virzību šajā rajonā marta sākumā apturēja veiksmīgi "sarkano" pretuzbrukumi un miera parakstīšana.

Citos frontes iecirkņos padomju stāvoklis bija daudz sliktāks. Jau 25. februārī Ļeņins "Pravdā" rakstīja par pulku atteikšanos noturēt pozīcijas pat uz tobrīd vēl neapdraudētās Narvas līnijas, bēgšanu un haosu. 25. februārī vācieši ieņēma Tallinu (Rēveli), 26. februārī Tartu (Tērbatu).

Narvu vācieši sasniedza 3. martā, kur viņiem pretestību izrādīja sarkangvardi un sarkanie jūrnieki, taču tā tika ātri pārvarēta.[9]

Pretpadomju krievu spēku darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naktī no 22. uz 23. februāri sākās "Ledus gājiens" — nelielas Korņilova vadītas "balto" grupas virzīšanās no Novočerkaskas uz Rostovu. Pateicoties šai epizodei, 23. februāri atzīmēja arī pretpadomju emigrācija, lai gan ar pavisam atšķirīgu skaidrojumu.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]