TGM1
TGM1 (krievu: ТГМ1, saīsinājums no Тепловоз с Гидропередачей Маневровый тип 1) ir sērijveida Padomju Savienības trīsasu manevru dīzeļlokomotīve ar hidraulisko pārvadu, ko projektēja un ražoja Muromas dīzeļlokomotīvju rūpnīcā.
Kopumā no 1956. līdz 1972. gadam rūpnīca saražoja 3369 TGM1 sērijas dīzeļlokomotīves.
Latvijā TGM1 plaši izmantoja 20. gadsimta 60.—80. gados. Vienīgais lokomotīves eksemplārs, kas saglabājies līdz mūsdienām, atrodas Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1956. gadā Muromas rūpnīca, kas nosaukta Feliksa Dzeržinska vārdā, saražoja pirmās divas trīsasu manevrējošās dīzeļlokomotīves ar hidrodinamisko pārvadu. Lokomotīvi projektēja tajā pašā rūpnīcā, izmantojot iegūtās vācu manevrējošās lokomotīves ar hidromehānisko pārvadu Dg14-1 vispārējo izkārtojumu. Tā kā jauno lokomotīvi izstrādāja kā tās pašas rūpnīcas ražoto 9P lokomotīvju aizvietotāju, tās jauda un vilkme kļuva līdzvērtīga tās tvaika priekšgājējam. Sākotnēji lokomotīvju sērija saucās par TGM, bet vēlāk apzīmējumu nomainīja uz TGM1.
Lokomotīves ražošanas laikā tās konstrukcijā veiktas vairākas izmaiņas, kas attiecas uz elektroiekārtu shēmu, dīzeļdzinēja vadības sistēmu, akumulatoriem un citiem agregātiem.
Bruņotajā versijā tā bija daļa no bruņumašīnas BTL-1 ar apzīmējumu TM.
Uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mehāniskā daļa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šai dīzeļlokomotīvei, tāpat kā tvaika lokomotīvēm, nav ratiņu. Lokomotīvei ir pārsega tipa virsbūve, kas stingri savienota ar rāmi. Rāmis sastāv no horizontālas platformas un divām vertikālām sānu sienām zem tās. Sānu sienas izgatavotas no 28 mm biezām tērauda loksnēm un atrodas riteņu iekšpusē. Lokomotīvei ir trīs riteņu pāri ar riteņiem, kuru diametrs ir 1050 mm. Riteņu pāru asu iekšējā daļā uzstādītas žokļu bukses ar koniskiem rullīšu gultņiem. Rāmis balstās uz buksēm, izmantojot lokšņu atsperes ar stingrību 148 kgf/mm. Lokšņu atsperu piekare ir augšējā, trīspunktu. Pirmais riteņu pāris aprīkots ar šķērsvirziena balansieri, bet otrais un trešais ir savienoti ar gareniskiem balansieriem.[2] Zem mašīnista kabīnes atrodas atdalāma vārpsta, kas savienota ar piedziņas riteņu pāriem, kuri savukārt savienoti, tāpat kā tvaika lokomotīvē, izmantojot sajūgus.
Dzinējs un piedziņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lokomotīve aprīkota ar V veida divpadsmit cilindru, četrtaktu dīzeļdzinēju 1D12-400, ko ražoja Barnaulas rūpnīcā. Dīzeļdzinēja nominālā jauda ir 400 ZS (pie 1600 apgr./min); svars ir 1750 kg. Cilindra diametrs un virzuļa gājiens bija tāds pats kā MES sērijas dīzeļlokomotīves-elektrostacijas 1D12 dīzeļdzinējiem. Dīzeļdzinēju iedarbina izmantojot elektrisko starteri ST-712, kas saņem enerģiju no akumulatoru baterijas.[2]
Uz sērijas pirmās dīzeļlokomotīves, kā arī vairākām nākamajām, Muromas rūpnīcas ražotajām hidrauliskā pārvada vietā uzstādīja Austrijā ražoto Voith GmbH hidraulisko pārvadu. Griezes moments no dīzeļdzinēja uz riteņu pāriem tiek pārvadīts caur hidrotransformatoru vai vienu no diviem hidrauliskajiem savienojumiem (dažādos darbības režīmos). Mašīnista kontrolierim ir sešpadsmit pozīcijas. Lokomotīvi vada izmantojot arī elektromagnētiskos un elektropneimatiskos vārstus.
Elektroiekārta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dīzeļlokomotīves borta tīklu apgādā 28 V līdzstrāva no G-732 tipa palīgģeneratora. Ģeneratora nominālā jauda ir 1,2 kW; nominālā strāva ir 43 A. Palīgģeneratora vārpsta caur paaugstinošu reduktoru savienota ar dīzeļdzinēju. Kad dīzeļdzinējs apturēts vai palīgģenerators bojāts, borta tīklu ar enerģiju apgādā svina-skābes akumulators — tas pats akumulators, ko izmanto dīzeļdzinēja iedarbināšanai. Akumulators sastāv no sešām atsevišķām 6ST-128 tipa baterijām, kas savienotas trīs paralēlās grupās pa divām sērijveida baterijām katrā. Akumulatora ietilpība ir 384 Ah, nominālais spriegums ir 24 V.[2]
Pneimatiskā sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pneimatiskās bremzes, vadības ierīces, skaņas signāls un smilšu padeves sistēma zem lokomotīves riteņiem darbojas ar saspiestu gaisu. Saspiestā gaisa avots lokomotīvei ir kompresors. To caur ķīļsiksnu piedzen dīzeļdzinējs. TGM1 lokomotīvēm, kas ražotas pirms 1970. gada jūlija, ir uzstādīti E500 tipa kompresori, bet sakarā ar šo kompresoru ražošanas pārtraukšanu, TGM1 lokomotīvēm, kas ražotas kopš 1970. gada jūlija, ir uzstādīti PK-1,75M tipa kompresori.[3]
Lokomotīve aprīkota ar pneimatiskajām automātiskajām un rokas bremzēm. Uz lokomotīves galvenā rāmja uzstādīts bremžu cilindrs, kura stienis caur vienvirziena sviras mehānismu iedarbojas uz visu trīs riteņu pāru bremžu lokiem.[3]
Lai samazinātu slīdēšanu, lokomotīve aprīkota ar smilšu padeves sistēmu zem riteņiem. Smilšu padeve atrodas četros bunkuros, kas atrodas ārpus lokomotīves rāmja sāniem, zem sānu platformām. Bunkuru iepildīšanas kakliņi atrodas uz platformām. Smiltis tiek padotas no diviem priekšējiem bunkuriem, kad lokomotīve pārvietojas uz priekšu — zem pirmā riteņu pāra; smiltis tiek padotas no diviem aizmugurējiem bunkuriem, kad lokomotīve pārvietojas atpakaļgaitā zem otrā riteņu pāra. Smiltis padod elektropneimatiska piedziņa, kad mašīnista kabīnē tiek nospiests pedālis.[3]
Apsildes sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai apsildītu mašīnista kabīni, kā arī lai uzsildītu ūdeni, eļļu un dīzeļdegvielu zemā temperatūrā, lokomotīves kabīnē uzstādīts ūdens katls-sildītājs, kas darbojās ar šķidro kurināmo. Līdzīgus katlus uzstādīja arī TE3 dīzeļlokomotīvēs. Papildus katlam apkures un sildīšanas sistēmā ietilpa sildītājs, siltummainis, degvielas un eļļas sūkņi un cits aprīkojums. Katls un sildītājs atradās kabīnē, bet pārējās sistēmas vienības atradās zem lokomotīves pārsega.[3] Tomēr katla darbība ekspluatācijas laikā izrādījās neuzticama, un to aizstāja ar dīzeļdegvielas apkuri, bet mašīnista kabīni apsildīja sildītājs.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Manevru dīzeļlokomotīve TGM1». railwaymuseum.lv. Skatīts: 2025. gada 29. augustā.
- 1 2 3 Раков В. А. Локомотивы отечественных железных дорог 1956-1975 гг. (krievu). Транспорт, 1999. 350—351. lpp.
- 1 2 3 4 Бибиков Ю. С., Лемтюгов В. И., Русак А. М. и др. Тепловоз ТГМ1 (krievu). Транспорт, 1974. 5. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: TGM1.
