Tabu ir kādas rīcības aizliegums, uzskatot, ka tā ir pārāk svēta vai grēcīga, lai cilvēks to atļautos darīt, un par šīs rīcības veikšanu cilvēks ir nolemts pārdabiskam sodam.[1][2] Šādi aizliegumi eksistē visās sabiedrībās.[1] Neskatoties, ka vārds sākotnēji ir attiecināts uz reliģiju balstītiem aizliegumiem, mūsdienās, kad reliģijas loma atsevišķās sabiedrībās mazinās, tas tiek lietots sociālajās zinātnēs, lai raksturotu jebkādus cilvēku aktivitāšu aizliegumus.
Termins "tabu" nāk no tongiešu (tapu) un fidžiešu (tabu) valodas vārdiem ar nozīmi aizliegts, neatļauts.[3] Angļu valodā tas tika pirmoreiz lietots 1777. gadā, kad Džeimss Kuks apmeklēja Tongu, kur novēroja, ka vietējie iedzīvotāji atsakās ēst atsevišķus ēdienus. Līdzīgas nozīmes vārdi ir sastopami arī citu Klusā okeāna salu kultūrās.
Zigmunds Freids uzskatīja, ka incests (dzimumattiecības ģimenes starpā) un patricīds (sava tēva nogalināšana) ir universāli tabu, kas raksturīgi visai cilvēku civilizācijai.[4] Lai gan kanibālisms, grupveida slepkavība un incests mūsdienās ir tabu daudzās sabiedrības, tomēr mūsdienu pētījumi ir apstiprinājuši, ka vienmēr pasaulē pastāv atsevišķi izņēmumi un ka neviens tabu nav universāls.[5][6][7]
- Fizioloģiskie tabu (piemēram, atraugas, gāzu izvadīšana, urinēšana, defekācija, menstruācija).
- Dzimumdzīves tabu (piemēram, incests, homoseksuālisms, pedofilija, laulības pārkāpšana, zoofilija).
- Kailuma tabu (piemēram, nūdisms, pornogrāfija)
- Uztura tabu (piemēram, kanibālisms, kašruts, gaļas ēšana, alkohola dzeršana, narkotiku lietošana).
- Valodas tabu (piemēram, lamu vārdi, sarunas par seksu, neliterāra valoda).
- Žestu tabu.
