Tadeušs Kutšeba

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tadeušs Kutšeba
Tadeusz Kutrzeba
Tadeušs Kutšeba
Personīgā informācija
Dzimis 1885. gada 15. aprīlī
Krakova
Miris 1947. gada 8. janvārī (61 gads)
Londona
Tautība polis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālmajors
Dienesta laiks 1903—1945
Valsts Austroungārija
Polija
Struktūra sauszemes spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Poļu-padomju karš
Otrais pasaules karš

Tadeušs Kutšeba (poļu: Tadeusz Kutrzeba, 1885. gada 15. aprīlis — 1947. gada 8. janvāris) bija starpkaru perioda Polijas armijas ģenerālis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Krakovā, kas tolaik vēl ietilpa Austroungārijā, austroungāru armijas virsnieka ģimenē. Pēc vidējās izglītības iegūšanas 1903. gadā, iestājies Militārtehniskajā akadēmijā Modlingā (vācu: Mödling), kuru Kutšeba absolvēja ar izcilību kā leitnants, iegūstot sapiera (spridzinātāja) kvalifikāciju. Dienestu no 1906. līdz 1910. gadam turpinājis dzimtajā Krakovā. No 1910. gada papildinājis izglītību Vīnē, kur studējis inženierzinātnes, 1911. gadā paaugstināts par virsleitnantu. No 1913. līdz 1914. gadam dienējis Sarajevā, kur bijis liecinieks atentātam pret Franci Ferdinandu, kas aizsāka Pirmo pasaules karu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam Kutšeba komandēja austroungāru spēkus Sarajevas cietoksnī, vēlāk štāba virsnieks Serbijas frontē. 1915. gada martā nosūtīts uz Austrumu fronti, kur darbojies kā sakaru virsnieks vācu korpusā, kas bija iesaistīts kaujās Karpatu reģionā. Vēlāk paaugstināts par kapteini. No 1915. gada jūnija līdz 1916. gada jūlijam atradies Itālijas frontē, pēc tam Transilvānijā, kur pildījis reģiona nocietinājumu ģenerālinspektora un sakaru virsnieka pienākumus. 1917. gada aprīlī Kučeba atkal nokļuva Austrumu frontē, kur kara beigu posmā — 1918. gada martā iecelts par štāba priekšnieku austroungāru spēku karabāzē Rumānijas austrumos.

Pēc Austroungārijas sabrukuma un Polijas valstiskuma atjaunošanas 1918. gada 29. novembrī iestājies Polijas armijā, ģenerālštāba 1., vēlāk 3. nodaļas priekšnieks. No 1919. gada oktobra štāba priekšnieks 1. leģionāru kājnieku divīzijā, decembrī paaugstināts par majoru. Piedalījies Poļu-padomju karā, tajā skaitā kaujās Latgalē, kā Ridza-Smiglija armijas grupas štāba priekšnieks, par ko vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk kara laikā bijis poļu 3. armija, Ziemeļaustrumu un vēlāk Centrālās frontes štāba priekšnieks.

Pēc kara Kutšeba bija Polijas 2. armijas štāba priekšnieks. 1921. gada maijā iecelts par Augstākās kara padomes biroja 3. nodaļas priekšnieku, nākamā gada maijā paaugstināts par pulkvedi. No 1924. gada ģenerālštāba priekšnieka vietnieks, 1927. gadā brigādes ģenerālis, vēlāk paaugstināts par ģenerālmajoru. No 1928. līdz 1938. gadam Kutšeba bija Augstākās karaskolas priekšnieks. 1938. gada janvārī sagatavojis "Stratēģiskā plāna projekts kara gadījumam ar Vāciju". No 1939. gada armijas grupas "Poznaņa" inspektors.

1939. gadā, Trešajam Reiham iebrūkot Polijā, Kutšeba komandēja armijas grupu "Poznaņa", kurā ietilpa četras kājnieku divīzijas, kā arī divas kavalērijas brigādes. Kaujās pie Bzuras upes (1939. gada 9. — 19. septembrī) Kutšeba vadībā armijas grupas "Poznaņa" un "Pomerānija" realizēja vienu no retajām veiksmīgajām ofensīvām pret vāciešiem. Pēc tam ar kaujām atkāpies Varšavas virzienā, kur ieradies 22. septembrī. Īsu brīdi bijis Varšavas armijas komandiera pienākumu izpildītājs. Piedalījies sarunās par poļu karaspēka padošanos, 1939. gada 28. septembrī parakstījis kapitulācijas vienošanos.

Atlikušo daļu no Otrā pasaules kara pavadījis vāciešu karagūstekņu nometnēs, 1945. gada aprīlī viņu atbrīvoja amerikāņu karaspēks. Pēc kara dzīvojis Londonā, līdzdarbojies vēsturnieku komisijā, kas pētīja poļu darbību Otrā pasaules kara laikā. Miris 1947. gadā, 1957. gadā pīšļi pārapbedīti Varšavā.