Taganrogas kombainu rūpnīca
| Taganrogas kombainu rūpnīca | |
|---|---|
| Таганрогский комбайновый завод | |
| Tips | Atvērta akciju sabiedrība |
| Darbības joma | mašīnbūve |
| Dibināts | 1915. gads |
| Galvenais birojs |
Taganroga,  Krievija |
| Produkti | labības kombaini un cita lauksaimniecības tehnika |
Taganrogas kombainu rūpnīca (krievu: Таганрогский комбайновый завод) bija Krievijas labības kombainu un citas lauksaimniecības tehnikas ražotājs. Tā atradās Rostovas apgabala pilsētā Taganrogā. Rūpnīca tika dibināta 1915. gadā. 2010. gados tā izbeidza darbību. Rūpnīcas paspārnē darbojās konstruktoru birojs, kas izstrādāja kombainus arī citām PSRS rūpnīcām.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā Krievu — Baltijas kuģubūves un mehāniskā akciju sabiedrība no Taganrogas pilsētas iegādājās 177 desetīnu (128 ha) zemes, lai evakuētu vienu no savām rūpnīcām Rēvelē (tagad Tallina). Pirmie mietiņi šāviņu rūpnīcas celtniecībai tika iedzīti 1915. gada 15. oktobrī. 1916. gada septembrī tika izlaisti pirmie artilērijas lādiņi Krievijas armijai. Pilsoņu kara laikā ģenerālis Pjotrs Krasnovs panāca, ka rūpnīcā tika ierīkots patronu cehs, kas 1918. gada novembrī izgatavoja 300 000 šauteņu patronu diennaktī.
1922. gadā nacionalizētā rūpnīca tika nodēvēta par Taganrogas mehānisko rūpnīcu un pakļauta Dienvidu mašīnbūves trestam.[1] 1923. gadā rūpnīca sāka ražot dažādus instrumentus (skrūvspīles, cauruļu grieznes, mikrometrus, bīdmērus, standartplātnes u. c.), un 1925. gadā tika pārdēvēta par Taganrogas instrumentālo rūpnīcu (TIZ). 1933. gadā rūpnīca sāka ražot traktoru rezerves daļas. 1936. gadā sāka ražot laivu dzinējus. 1936. gadā rūpnīca sērijveidā sāka ražot motociklus ar blakusvāģi TIZ AM-600 (Anglijas uzņēmuma BSA motocikla Sloper 600 kopija), ko izmantoja Sarkanā Armija un drošības spēki.
Sākoties karam, 1941. gadā rūpnīcu evakuēja uz Sibīriju: šāviņu un uzspridzinātāju ražošanu — uz Novosibirsku, motociklu ražošanu — uz Tjumeņu, kur tika izveidota Tjumeņas motocikletu rūpnīca. 1943. gadā Tjumeņas rūpnīcas iekārtas un darbinieki tika pārcelti uz Gorkijas motocikletu rūpnīcu. Pēc Taganrogas atbrīvošanas tika atjaunota sagrautā rūpnīca. 1944. gada februārī tika izlaista pirmā munīcijas partija frontei. Pēc kara rūpnīcu pārdēvēja par Staļina 65. Taganrogas instrumentālo rūpnīcu.
1945. gadā rūpnīca sāka ražot lauksaimniecības tehniku. 1946. gadā tika izlaisti kultivatori un pļaujmašīnas. 1947. gadā rūpnīca sāka ražot pašgājējkombainus Stalinec-4. 1948. gadā rūpnīcu pārdēvēja par Taganrogas kombainu rūpnīcu. 1953. gadā uz rūpnīcas bāzes izveidots "Valsts speciālais konstruktoru birojs pašgājēju labības kombainiem un kokvilnas novākšanas mašīnām", ko vadīja no Tulas kombainu rūpnīcas pārnākušais konstruktors Hanāns Izaksons. 1958. gadā konstruktoru birojs tika pārdēvēts par "Valsts speciālais konstruktoru birojs labības kombainiem un pašgājēju šasijām".
1958. gadā tika izlaists pašu konstruktoru birojā izstrādātais kombains SK-3, ko sāka ražot arī citas kombainu rūpnīcas. 1962. gadā to aizstāja modelis SK-4, kas pārsniedza iepriekšējā ražīgumu par 25 %. 1965. gadā tika izlaista pašgājējšasija SŠ-75 Taganrožec, ko varēja izmantot gan kā traktoru, gan kombainu. Rūpnīcas ražotos kombainu velkošos tiltus un kombainu pļaujmašīnas izmantoja arī citas PSRS rūpnīcas, un tika eksportēti uz ārzemēm.
1970. gadā konstruktoru birojā izstrādātais kombains SK-5 Niva tika nodots ražošanai rūpnīcā Rostselmaš. 1971. gadā Taganrogas rūpnīca sāka ražot pašu konstruktoru birojā izstrādāto kombainu SK-6 Kolos, kam bija unikāls divdaļīgs graudu bunkurs abās pusēs vadītāja kabīnei. Uz tā bāzes tika izveidots puskāpurķēžu rīsa novākšanas kombains SKPR-6 Kolos, un 1980. gadā — kāpurķēžu rīsa novākšanas kombains SKGD-6 Kolos. 1986. gadā rūpnīca tika reorganizēta par Ražošanas apvienību "Taganrogas kombainu rūpnīca". 1986. gadā konstruktoru birojā tika izstrādāts jaunas paaudzes kombains Don-1500, ko turpmāk ražoja Rostselmaš. 1988. gadā rūpnīca sāka ražot lopbarības novākšanas pašgājējmašīnas MPU-150, vāla savācējus PV-6 un pašgājējšasijas TAS-25.[2]
1993. gadā valsts uzņēmums tika reorganizēts par atklātu akciju sabiedrību. 1993. gadā tika izlaists labības kombains KZS-3 Rus. 1990. gados Taganrogas kombainu rūpnīca piedzīvoja smagas finanšu grūtības, tika samazināta ražošana, atlaisti darbinieki. 1996. gadā uzņēmumā tika ieviesta ārēja pārvaldība un tika nolemts rūpnīcas teritorijā organizēt vieglo automašīnu ražošanu pēc Dienvidkorejas uzņēmuma Daewoo licences. Šim nolūkam tika pielāgots universālais konveijers, ar ko agrāk tika ražoti kombaini. Taganrogas automobiļu rūpnīca (TagAZ) tika atklāta 1998. gada 12. septembrī.
1999. gadā Taganrogas kombainu rūpnīca daļēji atsāka ražot kombainu tiltus, kombainu KZS-3 un aprīkojumu saulespuķu novākšanai. 2001. gadā tika sākta cukurbiešu novākšanas pašgājējmašīnas KS-6B ražošana.[2]
2007. gadā Taganrogas kombainu rūpnīca faktiski bija pārtraukusi savu pamatdarbību. 2017. gada 21. oktobrī tika apturēta uzņēmuma akciju kotēšana Maskavas biržā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Ветеран Труда. Наградная Фалеристика Предприятий и Организаций СССР.: Каталог. Лютцков Е.Ю.
- ↑ 2,0 2,1 Новейшая история страны, которой нет... Жанна Лабутина, 2009
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Таганрогский комбайновый завод Arhivēts 2021. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē. taganrog-gorod.ru