Šis raksts ir par vispārinātu taksonomijas jēdzienu. Par jēdzienu bioloģijā skatīt rakstu taksonomija (bioloģija).
Vispārināts taksonomijas veidošanas piemērs
Taksonomija (sengrieķu: ταξινομία, no τάξις (taxis) — 'izvietojums noteiktā kārtībā' un -νομία (nomia) — 'likums') ir teorija un metode, kas nodarbojas ar objektu, parādību vai jēdzienu klasificēšanu hierarhiskās struktūrās, balstoties uz kopīgām īpašībām vai funkcionālām attiecībām.[1][2] Tā tiek izmantota, lai veidotu sistemātisku kārtību, kas atvieglo informācijas organizēšanu, salīdzināšanu un interpretāciju. Taksonomija tiek plaši pielietota dažādās zinātņu nozarēs, piemēram, bioloģijā (dzīvo organismu sistemātikā),[1]valodniecībā (valodu radniecības un struktūru klasifikācijā), psiholoģijā un izglītībā (zināšanu līmeņu klasificēšanā, piemēram, Blūma taksonomijā),[3] informācijas un datu zinātnē (ontoloģiju un metadatu strukturēšanā),[2] kā arī bibliotēkzinātnē un informācijas pārvaldībā.[4]
Taksonomija ir cieši saistīta ar tādiem jēdzieniem kā nomenklatūra (nosaukumu piešķiršanas sistēmas), sistemātika (klasifikācijas teorija, īpaši bioloģijā) un ontoloģija (formāla jēdzienu un to attiecību reprezentācija, īpaši datorzinātnē). Kaut arī šie termini bieži pārklājas, taksonomija primāri uzsver hierarhiskas kārtības principu, kas ļauj strukturēt sarežģītu informāciju no vispārīgā uz konkrēto.[5][6]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Taksonomija.
