Tallinas vēsture

Tallinas skats 17. gadsimtā (Adam Olearius, 1603-1671).

Tallinas skats 19. gadsimta vidū (Štafenhāgens).

Tallinas vēsture aptver laikaposmu kopš Tallinas dibināšanas vikingu laikos līdz mūsdienām.

Senie nosaukumi

1154. gadā Tallina tika iezīmēta arābu kartogrāfa Muhameda al Idrisi (Muhammad al-Idrisi) pasaules kartē Tabula Rogeriana kā Qlwn, kas atbilst Novgorodas hronikā lietotajam Tallinas pilskalna nosaukumam Kolivaņa (Колывань). Vikingu lietotais pilskalna vārds bija Lindanise (zviedru: Lindanäs). Arī Latviešu Indriķis 13. gadsimta sākumā Tallinas apzīmēšanai lietoja vārdu Lindanise, aprakstot 1219. gada dāņu karaļa Valdemāra II karagājienu uz Rēveles zemi.

Pēc Tallinas kļūšanas par Dāņu Igaunijas galvaspilsētu tā senās Revalas provinces vārdā tika dēvēta par Rēveli (latīņu: Revalia). Līdz pat Igaunijas Republikas nodibināšanai 1918. gadā Tallinas oficiālais nosaukums bija "Rēvele" (vācu: Reval, krievu: Ревель).

Vēsture

Tallinas skats pirms 1900. gada.

Ap 950. gadu izveidojās osta Tallinas līča piekrastē, kā arī senigauņu pilskalns tagadējā Domkalnā (Toompea).

1219. gadā pilsētu iekaroja dāņi. 1221. gadā to neveiksmīgi mēģināja iegūt sāmsalieši.

Livonijas krusta karu laikā 1227. gadā pilsētu ieņēma Zobenbrāļu ordenis, dodot tai Rīgas pilsētas tiesības, bet pēc Saules kaujas un apvienošanās ar Vācu ordeni, to nelabprāt atdeva dāņu karalim Valdemāram II. No 1238. līdz 1346. gadam Tallina līdz ar Ziemeļigauniju (Dāņu Igauniju) bija Dānijas sastāvā. Pēc populāras leģendas kaujā par pilsētu dāņu karalim debesīs parādījās karogs ar krusta zīmi, pateicoties tam dāņi uzvarēja kaujā. Šādi radās pašreizējais Dānijas karogs (Dannebrog). 1285. gadā tā kļuva par Hanzas savienības locekli. 1248. gadā Tallinai piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. 1347. gadā Dānija pārdeva Ziemeļigauniju Livonijas ordenim.

1433. gadā Tallinā plosījās liels ugunsgrēks, bet 1464. gadā — mēris. 1470. gadā 159 metru augstais Olevistes baznīcas tornis kļuva par pasaules augstāko celtni, saglabājot šo titulu līdz 1625. gadam, kad tornis nodega zibens trāpījuma dēļ. Pilsētā šai laikā dzīvoja 7—8 tūkstoši iedzīvotāju.

Livonijas kara laikā Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim Ērikam nosūtīja karaspēku uz savā kontrolē nonākušajām Livonijas teritorijām. 1570. gada 10. jūnijā Maskavā kronētais Livonijas karalis Magnuss ar 20 tūkstošiem krievu algotņu mēģināja atkarot zviedriem Tallinas cietoksni, bet nespēja to ieņemt līdz pat 1571. gada martam. Arī otrais aplenkums 1577. gadā bija neveiksmīgs. Līdz 1710. gadam Tallina bija Zviedru Igaunijas galvaspilsēta.

Lielā Ziemeļu kara laikā Tallina kapitulēja krievu karaspēkam un tika iekļauta Krievijas Impērijā. Tallina bija Igaunijas guberņas centrs.

1877. gadā tika likvidēts pilsētas maģistrāts, par lietvedības un skolu mācību valodu kļuva krievu valoda.

1918. gada 24. februārī Tallinā tika publicēta Neatkarības deklarācija un Tallina kļuva par neatkarīgās Igaunijas galvaspilsētu.

Otrā pasaules kara laikā Tallina līdz ar visu Igauniju nokļuva padomju (1940—41), pēc tam vācu (1941—44), pēc tam atkal padomju okupācijā. Kara beigu posmā Tallinu bombardēja padomju aviācija, izraisot postījumus (11% vecpilsētas un 54% dzīvojamās platības) un upurus. Tomēr vecpilsētā lielākā daļa ēku, jo īpaši Doma kalnā (Toompea) ir saglabājušās.

No 1940. līdz 1990. gadam Tallina bija Igaunijas PSR galvaspilsēta.

No 1991. gada Tallina atkal ir neatkarīgās Igaunijas galvaspilsēta.

1997. gadā tās senpilsēta tika iekļauta UNESCO pasaules arhitektūras mantojuma sarakstā.