Tautas komisāru padome

Tautas komisāru padome (krievu: Совет народных комиссаров, saīsināti Совнарком, SNK) bija augstākā izpildvaras un pārvaldes institūcija padomju Krievijā un vēlāk Padomju Savienībā. Tā tika izveidota pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā kā jaunās padomju valdības orgāns.

Sākotnēji Tautas komisāru padome darbojās Krievijas PFSR līmenī un bija pakļauta Viskrievijas padomju kongresam un Viskrievijas Centrālajai izpildkomitejai. Pēc Padomju Savienības izveides 1922. gadā tika izveidota arī PSRS Tautas komisāru padome, kas kļuva par Savienības valdību.

Tautas komisāru padome vadīja valsts pārvaldi, īstenoja likumus un dekrētus, pārraudzīja tautas komisariātus, saimniecību, armiju, ārpolitiku, iekšējo drošību un citas valsts pārvaldes jomas. 1946. gadā Tautas komisāru padome tika pārdēvēta par Ministru padomi.

Vēsture

Tautas komisāru padome tika izveidota 1917. gada 26. oktobrī pēc vecā stila jeb 8. novembrī pēc jaunā stila Otrajā Viskrievijas padomju kongresā. Tā aizstāja gāzto Pagaidu valdību un kļuva par pirmo boļševiku vadīto padomju valdību.

Par pirmo Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju kļuva Vladimirs Ļeņins. Valdības locekļus sauca par tautas komisāriem, nevis ministriem, lai uzsvērtu jaunās padomju varas atšķirību no agrākās impēriskās un buržuāziskās valsts pārvaldes.

Pirmajā Tautas komisāru padomē ietilpa tikai boļševiki. Vēlāk valdībā īslaicīgi piedalījās arī kreisie Sociālisti revolucionāri, taču pēc politiskā konflikta un sacelšanās 1918. gadā viņi tika izslēgti no padomju varas augstākajām institūcijām.

Tautas komisāru padome pieņēma un īstenoja pirmos padomju dekrētus, tostarp Dekrētu par mieru un Dekrētu par zemi. Tā vadīja valsts nacionalizācijas politiku, zemes pārdali, rūpniecības kontroli un jaunās padomju pārvaldes sistēmas izveidi.

Krievijas pilsoņu kara laikā Tautas komisāru padome kļuva par centrālo ārkārtas pārvaldes institūciju. Tā organizēja Sarkanās armijas apgādi, kara komunisma politiku, pārtikas rekvizīcijas, rūpniecības militarizāciju un cīņu pret padomju varas pretiniekiem.

1918. gada Krievijas PFSR Konstitūcija juridiski nostiprināja Tautas komisāru padomes statusu kā Krievijas PFSR valdībai. Tā bija atbildīga Viskrievijas padomju kongresam un Viskrievijas Centrālajai izpildkomitejai.

1921. gadā, pārejot no kara komunisma uz Jauno ekonomisko politiku, Tautas komisāru padome vadīja valsts saimnieciskās politikas maiņu. Tā pieņēma lēmumus par ierobežotas privātās tirdzniecības atļaušanu, nodokļa natūrā ieviešanu un daļēju tirgus elementu atjaunošanu.

Pēc Padomju Savienības izveides 1922. gada decembrī tika izveidota PSRS Tautas komisāru padome. Tā kļuva par visas Savienības valdību un koordinēja savienoto republiku pārvaldi jautājumos, kas bija nodoti PSRS kompetencē, tostarp ārpolitikā, aizsardzībā, ārējā tirdzniecībā, transportā un svarīgākajās ekonomikas nozarēs.

1920. un 1930. gados Tautas komisāru padome piedalījās industrializācijas, kolektivizācijas un plānveida ekonomikas izveidē. Tā īstenoja PSKP vadības pieņemtos lēmumus un vadīja tautas komisariātus, kas atbildēja par rūpniecību, lauksaimniecību, finansēm, iekšlietām, ārlietām, izglītību un citām jomām.

Staļina laikā Tautas komisāru padomes politiskā patstāvība samazinājās. Faktiskā vara arvien vairāk koncentrējās Josifa Staļina un komunistiskās partijas vadības rokās, bet Tautas komisāru padome galvenokārt izpildīja un administratīvi noformēja partijas lēmumus.

Otrā pasaules kara laikā PSRS Tautas komisāru padome bija viena no centrālajām kara laika pārvaldes institūcijām. Tā koordinēja rūpniecības evakuāciju uz austrumiem, militāro ražošanu, pārtikas apgādi, transportu un civilās pārvaldes jautājumus. Tomēr augstākā kara vadība koncentrējās Valsts aizsardzības komitejā.

1946. gada martā PSRS un savienoto republiku Tautas komisāru padomes tika pārdēvētas par Ministru padomēm, bet tautas komisariāti — par ministrijām. Šī reforma tuvināja padomju valdības nosaukumus starptautiski ierastajai valsts pārvaldes terminoloģijai, saglabājot padomju politiskās sistēmas būtību.

Struktūra

Tautas komisāru padomi veidoja priekšsēdētājs, viņa vietnieki un tautas komisāri. Katrs tautas komisārs vadīja noteiktu tautas komisariātu, kas atbilda vēlākajai ministrijai.

Svarīgākie tautas komisariāti bija ārlietu, kara un jūras lietu, iekšlietu, finanšu, darba, zemkopības, izglītības, tieslietu, transporta un pārtikas komisariāti. Laika gaitā to skaits un kompetence mainījās atbilstoši valsts pārvaldes vajadzībām.

Pilnvaras

Tautas komisāru padome izdeva dekrētus, lēmumus un rīkojumus, kas bija saistoši valsts pārvaldes institūcijām. Tā īstenoja likumdošanas institūciju pieņemtos aktus, vadīja tautas komisariātus un nodrošināja valsts politikas izpildi.

Padomju sistēmā Tautas komisāru padome formāli bija atbildīga padomju kongresiem un centrālajām izpildkomitejām. Praksē tās darbību noteica komunistiskās partijas vadība, īpaši pēc vienpartijas sistēmas nostiprināšanās.

Nozīme

Tautas komisāru padome bija viena no svarīgākajām agrīnās padomju valsts institūcijām. Tā nodrošināja izpildvaras nepārtrauktību pēc Oktobra revolūcijas un kļuva par padomju valdības modeli gan Krievijas PFSR, gan vēlāk PSRS līmenī.

Tās izveide simbolizēja pārtraukumu ar agrāko Krievijas valsts pārvaldes tradīciju. Ministru vietā tika ieviesti tautas komisāri, bet valdība tika pasniegta kā darbaļaužu varas instruments. Tomēr praksē padomes darbība arvien vairāk tika pakļauta boļševiku un vēlāk komunistiskās partijas kontrolei.

Skatīt arī

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tautas komisāru padome.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)