Tbilisi traģēdija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1989. gada 9. aprīļa slaktiņa upuru fotoattēli uz plakāta Tbilisi

Tbilisi traģēdija, zināma arī kā 9. aprīļa traģēdija vai Tbilisi slaktiņš, bija notikumi, kas norisinājās 1989. gada 9. aprīlī Tbilisi, Gruzijas PSR, kad PSRS armija apspieda pretpadomju demonstrāciju, nogalinot 21 un ievainojot simtiem civiliedzīvotāju. Mūsdienās 9. aprīlis tiek atzīmēts kā Nacionālās vienotības diena (gruzīnu: ეროვნული ერთიანობის დღე; erovnuli ertianobis dghe) un Gruzijā ir oficiāla brīvdiena.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gruzijas PSR 1988. gadā pretpadomju kustība kļuva aktīvāka. Pretpadomju politiskās organizācijas Tbilisi organizēja vairākus streikus un mītiņus. Konflikts starp padomju valdību un gruzīnu nacionālistiem saasinājās pēc tā sauktās Lihni asamblejas 1989. gada 18. martā, kad vairāki tūkstoši abhāzu pieprasīja atdalīšanos no Gruzijas un 1921.—1931. gada Savienības republikas statusa atjaunošanu. Atbildot uz to, pretpadomju grupējumi sarīkoja virkni nesankcionētu mītiņu visā republikā, apgalvojot, ka padomju valdība izmanto abhāzu separātismu, lai pretotos neatkarības kustībai.

Protesti sasniedza maksimumu 1989. gada 4. aprīlī, kad desmitiem tūkstošu gruzīnu sapulcējās pie valdības nama Rustaveli avēnijā Tbilisi. Protestētāji, kurus vadīja Neatkarības komiteja (Merabs Kostava, Zviads Gamsahurdija, Giorgi Čanturija, Irakli Bathiašvili, Irakli Cereteli un citi), organizēja miermīlīgas demonstrācijas un bada streikus, pieprasot sodīt abhāzu separātistus un atjaunot Gruzijas neatkarību.[1]

Vietējās padomju varas pārstāvji zaudēja kontroli pār situāciju galvaspilsētā un nespēja ierobežot protestus. Gruzijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Džumbers Patiašvili lūdza PSRS vadību nosūtīt karaspēku, lai atjaunotu kārtību.[1]

Demonstrācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada 8. aprīļa vakarā Transkaukāza militārā apgabala komandieris ģenerālis Igors Rodionovs pavēlēja savam karaspēkam mobilizēties. Brīdi pirms padomju spēku uzbrukuma Gruzijas patriarhs Ilja II vērsās pie demonstrantiem, lūdzot viņus pamest Rustaveli avēniju un valdības ēku apkārtni draudošo briesmu dēļ, kas samilza dienas laikā pēc padomju tanku parādīšanās pie avēnijas. Demonstranti atteicās izklīst pat pēc patriarha lūguma. Tieši pirms operācijas tika atbruņotas vietējās Gruzijas milicijas vienības.[1]

9. aprīlī pulksten 3.45 no rīta padomju bruņutransportieri un karaspēks ģenerāļa Igora Rodionova vadībā ielenca demonstrāciju teritoriju.[1] Vēlāk Rodionovs savā intervijā apgalvoja, ka gruzīnu kaujinieku grupas uzbrukušas neapbruņotiem karavīriem ar akmeņiem, metāla ķēdēm un stieņiem.[2] Padomju Savienības karaspēks saņēma ģenerāļa Rodionova pavēli ar jebkādiem līdzekļiem atbrīvot avēniju no demonstrantiem.[3]

Sadursme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju kareivji, bruņoti ar militārajiem stekiem un sapieru lāpstiņām (padomju īpašo spēku iecienīts ierocis[4]), devās pretī demonstrantiem, kas pārvietojās pa Rustaveli avēniju.[1] Karavīri sāka uzbrukt demonstrantiem ar lāpstām, radot dažāda smaguma ievainojumus.[3]

Viena no uzbrukuma upuriem bija kāda 16 gadus veca meitene, kura mēģināja aizbēgt no pretimnākošajiem karavīriem, bet tika vajāta un piekauta līdz nāvei netālu no valdības ēkas kāpnēm, saņemot sitienus pa galvu un krūtīm. No notikuma vietas viņu izvilka māte, kurai arī uzbruka karavīri un viņa tika ievainota. Šis īpaši vardarbīgais uzbrukums tika ierakstīts video no kādas ēkas balkona, kas atradās otrpus avēnijai. Video pēc tam tika izmantots kā pierādījums Sobčaka parlamentārās komisijas slēdzienā par 1989. gada 9. aprīļa notikumu izmeklēšanu. Tika ziņots, ka padomju karavīru grupas vajāja atsevišķus upurus, nevis izklīdināja pūli.[5]

Uzbrukuma rezultātā gāja bojā 19 cilvēki, no tiem 17 sievietes. Cietušo autopsijās tika secināts, ka nāves cēlonis visiem mirušajiem, izņemot vienu nopietnu galvaskausa un smadzeņu traumu, ir nosmakšana (asfiksija), ko izraisījusi gan ķermeņa saspiešana, gan ķīmisku vielu ieelpošana.[1]

Oficiālie padomju ziņojumi vainoja demonstrantus par sadursmes izraisīšanu, apgalvojot, ka tie karavīriem uzbrukuši ar nūjām un nažiem.[6] Saskaņā ar TASS publicēto, karavīri sekoja pavēlēm neizmantot ieročus, bet ekstrēmisti uzbruka viņiem ar metāla gabaliem, ķieģeļiem un nūjām. TASS pauda, ka demonstranti rada etnisku konfliktu un aicina gāzt Gruzijas valdību. Prezidents Gorbačovs cilvēku dzīvības zaudēšanā vainoja “bezatbildīgu personu rīcību”. Viņš pauda, ka nemiernieki meklējuši iespēju gāzt Gruzijas valdību un satricināt etnisko spriedzi Gruzijā. Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka sadursmes izraisījušas “galējie nacionālisti, ekstrēmisti un politiskie dēkaiņi, kas ļaunprātīgi izmanto demokratizāciju, kaitējot mūsu jaunajai atklātības politikai un visai sabiedrībai”.[7][8]

Pret demonstrantiem tika izmantota CN un CS gāze;[1] tika ziņots par vemšanu, elpošanas sistēmas traucējumiem un pēkšņu nervu sistēmas paralīzi.[9]

Neapbruņoti milicijas darbinieki mēģināja evakuēt panikas pārņemto demonstrantu grupu, tomēr video, ko slepeni uzņēma opozīcijas žurnālisti, redzams, ka karavīri neļauj ārstiem un neatliekamās palīdzības darbiniekiem palīdzēt ievainotajiem cilvēkiem; kareivji uzbruka pat ātrās palīdzības darbiniekiem.[10] Filmā iemūžināts kāda jaunieša tēls, kurš sit pa tanku ar nūju, kļuva par gruzīnu pretpadomju kustības simbolu.[11]

10. aprīlī padomju valdība izdeva paziņojumu, vainojot demonstrantus par to, ka tie radījuši nemierus un draudus sabiedrības drošībai. Nākamajā dienā gruzīnu TV rādīja vardarbīgi nogalināto 19 sieviešu līķus, demonstrējot padomju karavīru brutalitāti, jo mirušo sieviešu sejas bija grūti identificējamas sejas traumu un sitienu pa galvu dēļ. Padomju valdība vainoja demonstrantus 20 cilvēku nāvē, apgalvojot, ka viņi ir sabradājuši viens otru, panikā atkāpjoties no padomju kareivjiem.[11] Tā bija daļēja patiesība, jo padomju karaspēks bija bloķējis visu teritoriju, izņemot vienu šauru eju, kas apgrūtināja bēgšanu no laukuma un izraisīja pūļa saplūšanu un, iespējams, radīja izmisīgu savstarpēju vardarbību starp iesprostotajiem demonstrantiem.[12]

1989. gada 9. aprīlī Tbilisi notikušo notikumu izmeklēšanas parlamentāro komisiju izveidoja Padomju Savienības Tautas deputātu kongresa loceklis Anatolijs Sobčaks. Pēc pilnīgas izmeklēšanas komisija apstiprināja valdības apgalvojumu, ka nāves cēlonis bijusi sabradāšana, bet vēl viens veicinošs faktors bija pret demonstrantiem izmantotās ķīmiskās vielas. Komisija nosodīja militāristus, kas bija izraisījuši demonstrantu bojāeju, mēģinot tos izklīdināt. Komisijas ziņojums apgrūtināja turpmāku militārās varas izmantošanu pret demonstrācijām Padomju Savienībā. Sobčaka ziņojums sniedza detalizētu pārskatu par vardarbību, kas tika izmantota pret demonstrantiem, un ieteica pilnībā saukt pie atbildības militārpersonas, kas bija atbildīgas par 9. aprīļa notikumiem.[9]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. aprīlī, protestējot pret represijām, Tbilisi un pārējā Gruzija uzsāka streiku un tika pasludināts 40 dienu ilgs sēru periods. Cilvēki lielā skaitā notikumu vietā nolika ziedus. Tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, bet demonstrācijas turpinājās.

Notikuma rezultātā no amata atkāpās Gruzijas PSR valdība. Maskava apgalvoja, ka demonstranti uzbrukuši pirmie un kareivjiem nācies viņus atvairīt. Pirmajā Tautas deputātu kongresā (1989. gada maijs—jūnijs) Mihails Gorbačovs atteicās uzņemties atbildību, novirzot vainu uz armiju. Atklājumi liberālajos padomju plašsaziņas līdzekļos, kā arī “pro-Perestroikas” deputāta Anatolija Sobčaka izmeklēšanas komisijas atklājumi par Tbilisi notikumiem, par kuriem ziņoja otrajā kongresā 1989. gada decembrī, radīja apjukumu padomju politikas smagsvaros un armijas vadībā, ko apsūdzēja šo notikumu sakarā.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. aprīļa traģēdija radikalizēja Gruzijas pretošanos padomju varai. Dažus mēnešus vēlāk, 1989. gada 17.—18. novembrī Gruzijas PSR Augstākās padomes sesijā, tika oficiāli nosodīta Gruzijas Demokrātiskās Republikas okupācija un aneksija 1921. gadā, ko veica Padomju Krievija.

9. aprīļa notikumi deva pamatu tā dēvētajam “Tbilisi sindromam”. Šim sindromam bija raksturīga militārpersonu un karavīru nevēlēšanās pieņemt taktiskus lēmumus vai pat pakļauties pavēlēm bez skaidras atbildības ķēdes augstākai iestādei. Tas radās sakarā ar padomju vadības atteikšanos uzņemties atbildību par pavēli atbrīvot laukumu, komisijas ziņojumu un Ševardnadzes kritiku par militāristiem kopumā. "Tbilisi sindroms" bija aktuāls arī turpmākajos gados, īpaši pēc notikumiem Baku un Viļņā, un 1991. gadā veicināja karavīru atteikšanos novērst demonstrācijas 1991. gada augusta puča laikā.[13]

1991. gada 31. martā gruzīni referendumā pārliecinoši nobalsoja par neatkarību no Padomju Savienības. Ar 90,5% vēlētāju aktivitāti par neatkarību nobalsoja aptuveni 99% vēlētāju. 9. aprīlī, traģēdijas otrajā gadadienā, Gruzijas Republikas Augstākā Padome pasludināja Gruzijas suverenitāti un neatkarību no Padomju Savienības.

2004. gada 23. novembrī Rustaveli avēnijā tika atklāts memoriāls traģēdijas upuriem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «ЗАКЛЮЧЕНИЕ Комиссии Съезда народных депутатов СССР по расследованию событий, имевших место в г. Тбилиси 9 апреля 1989 года». sobchak.org. Skatīts: 2019-04-09.
  2. «Военная библиотека Федоровых». Военная библиотека Федоровых (ru-RU). Skatīts: 2019-04-09.
  3. 3,0 3,1 New Nations Rising: The Fall of the Soviets and the Challenge of Independence, Nadia Diuk, Adrian Karatnycky
  4. Viktors Suvorovs Spetsnaz, 1987, Hamish Hamilton Ltd, ISBN 0-241-11961-8
  5. Documentary Film - The April 9, 1989 Tragedy YouTube
  6. «Journal of Conflict Studies». journals.lib.unb.ca. Skatīts: 2019-04-20.
  7. Associated Press, Toronto Star, Apr 13, 1989
  8. «Gorbachev Sends Aide to Calm Soviet Georgia». Los Angeles Times (en-US). 1989-04-11. ISSN 0458-3035. Skatīts: 2019-04-20.
  9. 9,0 9,1 Nationalist Violence and the State: Political Authority and Contentious Repertoires in the Former USSR, Mark R. Beissinger Comparative Politics, Vol. 30, No. 4 (Jul., 1998), pp. 26-27.
  10. Defending the Border: Identity, Religion, And Modernity in the Republic of Georgia (Culture and Society After Socialism) , Mathijs Pelkmans pp. 127-39
  11. 11,0 11,1 Georgia: In the Mountains of Poetry, Peter Nasmyth, p 18
  12. Lehrke, Jesse Paul. The Transition to National Armies in the Former Soviet Republics, 1988-2005.” Oxfordshire, UK: Routledge (2013), Chapter 2. (See: http://www.routledge.com/books/details/9780415688369/)
  13. Lehrke, Jesse Paul. The Transition to National Armies in the Former Soviet Republics, 1988-2005.” Oxfordshire, UK: Routledge (2013), Chapter 2 and 3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]