Teika (Rīga)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Teika
Teika, Briiviibas 310, pukju tirgus.jpg
Teika karte.png
Pamatinformācija
Pilsēta Flag of Riga.gif Rīga
Priekšpilsēta Vidzemes priekšpilsēta
Platība 4,682 km²
Iedzīvotāju skaits 29 990 (2018)
Ievērojamas celtnes Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Kinoteātris "Teika"
Transports
Autobuss 1. 14. 21. 40.
Trolejbuss 12. 16.
Tramvajs 1. 3.
Minibuss 203. 206. 271.
Cits Nakts autobuss N1, Dīzeļvilciens, Starppilsētu autobusi
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1006
Ārējā saite apkaimes.lv

Teika ir Rīgas pilsētas daļa Daugavas labajā krastā, Vidzemes priekšpilsētā. Teikas apkaime atrodas uz austrumiem no Rīgas dzelzceļa loka. Tā robežojas ar Čiekurkalna, Juglas, Mežciema, Purvciema, Grīziņkalna un Brasas apkaimēm. Teikas apkaimes robežas ir Ieriķu iela, dzelzceļš, Lizuma iela, Brīvības gatve, Šmerļa iela, Stūrīša iela, Stāmerienas iela, Stūrīša iela, Linezera iela, Dzērbenes iela, Aizpriežu iela, Bajāru iela, Lielvārdes iela.

Teikas apkaimes kopējā platība ir 4,682 km², kas ir nedaudz mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 10 437 m. Teikas galvenās ielas ir Lielvārdes iela, daļa no Brīvības gatves, Biķernieku, Tālivalža un Aizkraukles ielas.

"Savs stūrītis"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teikas apkārtne 1925. gadā

Pēc miera iestāšanās, Rīgas iedzīvotāji sāka domāt par jaunu dzīvokļu nepieciešamību, un sāka veidot dzīvokļu kooperatīvus, kas sāka iegādāties zemi ēku celtniecībai. 1925. gada 13. maijā reģistrē "Latvijas tehnikas darbinieku dzīvokļu kooperatīvu "Savs stūrītis"".[1] 1927. gadā kooperatīva nosaukumu maina uz "Dzīvokļu kooperatīvs "Savs stūrītis"". Kooperatīva mērķis ir palīdzēt saviem biedriem tikt pie mājiņas. Tehnikas darbinieku biedrība atrodas Merķeļa ielā 13. Iestāšanās nauda ir 5 lati, vienas pajas cena 100 lati. Biedri, kas iemaksājuši 30 latus, iegūst balsstiesības. 1926. gadā kooperatīvā bija 100 biedri, un tas bija iegādājies 111 pūrvietas zemes un 10 gruntsgabalus Mežaparkā. Vēlākos gados kooperatīvs aktīvi darbojas arī Ogrē. Kooperatīva pastāvēšanas 10 gadu jubilejai par godu 300 eksemplāros iznāk grāmata "Savs stūrītis".

1928. gadā kooperatīva apbūves plāns saņem apstiprinājumu. 1929. gada vasarā sāka smilšu uzbēršana jaunveidojamās ielās, pilsētas valde "Sava stūrīša" īpašumā veidotajām ielām piešķir Aizkraukles, Ausmas, Stūrīša, Remīnes, Bajāru, Pīkola, Lielvārdes, Ķeguma, Laimdotas, Burtnieku, Tālivalda, Zalkšu, Āraišu un Pudiķa ielas.[2] 1930. gadā apstiprina Strupās ielas un Zemitāna laukuma izveidošanu. 1939. gadā apbūves gabalos sadala arī "Savs stūrītis" piederošo zemes gabalu starp Zemgaļu, Dzērbenes un Aizkraukles ielām. 1939. gada pavasarī pilsētas valde apstiprina kooperatīva lūgumu par ūdensvada ierīkošana Ķeguma, Raunas, Ieriķu un Stirnu ielās, kas izmaksās ap 20 000 latu un ūdensvadam pieslēgs 29 gruntsgabalus.[3]

Zemitāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemitānu rajons
Zemitānu pamatskolas projekts, 1938

Mūsdienu Teikas vēsture aizsākas 1929. gadā, kad Tālivalža, Laimdotas un Lielvārdes ielu krustojumā ar toreizējo Vidzemes šoseju izveidoja Zemitāna laukumu, kā arī Remīnes, Pudiķa un Pēkšēna ielas. Plašais klajums iepriekš izmantots armijas vajadzībām, šeit apmācīts artilērijas pulks. No Zemitāna laukuma izveidojas vēdekļveidīgs ielu tīkls (plānojis Pēteris Bērzkalns), ko veido Āraišu iela, Tālivalža iela, Burtnieku iela, Laimdotas iela, Lielvārdes iela. Sākas Zemitāna laukuma, Laimdotas ielas izbūve un labiekārtošana. 1933. gada 21. decembrī Rīgu sadala 40 rajonos, izveido arī Zemitānus, kura robežas ir Rīgas-Valkas dzelzceļa līnija, Šmerļa upīte, Mazais Šmerlis, Aizkraukles iela, Lielvārdes iela līdz Biķernieku ielai, Kastrānes iela, pilsētas grāvis, Rīgas-Valkas dzelzceļs.[4] Tās drīz kļūst par Rīgas visātrāk augošo rajonu. 1935. gadā, pieminot Ziemeļlatvijas brigādes komandieri Zemitānu, brigādes veterāni un armijs komandieris Krišjānis Berķis kopā ar iedzīvotājiem iestāda ap 100 liepiņām.

Daudzas no divstāvu ēkām ir celtas no koka, tikai ar nesošajām ķieģeļu sienām, un ārējo apmetumu. Zemitāni bija viens no Rīgas rajoniem, kurā 1939. gadā aizliedza jaunu koka ēku celtniecību ugunsdrošības un celtniecības ērtības dēļ.[5]

Bez gruntsgabala cenas, kas bija daži tūkstoši latu, mājas uzcelšana maksāja no 8000 līdz 15 000 latu. Finansēšanu nodrošināja Latvijas hipotēku banka, un ikmēneša kredītmaksājumus varēja salīdzināt ar dzīvokļa īri iekšpilsētā, tāpēc daudzi no jauno māju īpašniekiem nebūt nebija turīgākā vidusšķiras daļa.[6]

Daudzu māju celtniecību vadīja Bajāru ielā 6 dzīvojošais būvuzņēmējs Žanis-Roberts Rudulis. 1943. gada rudenī viņš sodīts par to, ka savus strādniekus nav apdrošinājis un pieteicis slimo kasē.[7]

Dzērbenes ielā 1-a šajā laikā vēl atradās leprozorija, kuru pārcēla uz Talsiem. Bija problēma ar kanalizāciju, elektrību un ūdens piegādes sistēmām. Jaunās ieliņas nebija bruģētas vai asfaltētas. Celtniecību apgrūtināja augstais gruntsūdens līmenis. 1939. gadā ir uzcelta jau 531 dzīvojamā ēka, no kurām 389 ir divstāvīgas. Pilsētas valde bija noteikuši ēku tipu un atļaujamo stāvu skaitu rajonā.[8]

1938. gadā apstiprina Zemitānu pamatskolas projektu, kas ceļama pie Zemitāna laukuma, Laimdotas ielā. Paredzētas telpas 14 klasēm, aktu zāle, sporta zāle, darbmācības darbnīcas un ēdnīca.[9]

Te pilsēta par lētu cenu pārdeva aptuveni 1000 m³ lielus zemes gabalus, ko pircējiem trīs gados vajadzēja apbūvēt ar vienai vai divām ģimenēm paredzētām brīvi stāvošām dzīvojamām ēkām. Pašvaldība te cēla nelielus dzīvokļu īres namus. Blīvāka trīsstāvu apbūve bija atļauta tikai gar Brīvības gatvi un Lielvārdes ielu. 10 gadu laikā tur tapa vairāk nekā 600 ēku — pārsvarā divstāvu mazģimeņu nami ar 4—6 dzīvokļiem. Teiku kā sava laika jauno rajonu bija iecienījusi "vidusšķira" — ārsti, skolotāji, amatnieki, ierēdņi, — jo jauna dzīvokļa īre maksāja 45 latus. Par rajona izskatu lielā mērā var pateikties arhitektam Teodoram Hermanovskim — tikai starp Brīvības gatvi un Lielvārdes un Biķernieku ielu vien pēc viņa projektiem uzceltas 58 mājas. Arhitektūras speciālisti kā īpaši spilgtus funkcionālisma stila paraugus izceļ namus Laimdotas ielā 30, Burtnieku ielā 21, Pēkšēna ielā 11 u.c.

Kinoteātra "Teika" zāle izmantota kā apkaimes pasākumu norises vieta. 1938. gadā Zemitānu iedzīvotāju skaitu lēš uz 13 000, un prognozē, ka tas drīz palielināsies līdz 15 000.[10] Šeit dzīvo daudzi ierēdņi, kā arī VEF un Juglas tekstilrūpnīcu strādnieki. Pieaugošā iedzīvotāju skaita dēļ, 1939. gadā atklāj bērnudārzu, kas strādā no 7 līdz 18. Lai nodrošinātu iedzīvotājiem vasaras peldes iespējas, Linezerā aizliedz mazgāt veļu un zirgus. Satiksmi ar pilsētas centru nodrošina 21 un 21a autobusi, kā arī 12 tramvajs. 1939. gadā vietējā iedzīvotāja sūdzas, ka Zemitāna laukums joprojām ir neiekopts smilšu laukums, bet daudzas iestādītās apkārtnes liepiņas jau nokaltušas.[11] Pilsēta ar melnzemi nober Lielvārdes, Laimdotas ielu malas, kā arī Zemitāna laukuma malu gar Brīvības gatvi un 21a autobusa galapunktu. Šajā laikā arī presē parādās sūdzības par apbūves haotisko raksturu un lielo ēkā ugunsmūriem, kas pavērsti pret kaimiņu logiem. Pilsēta norāda, ka pie tā vainojami mazie un šaurie zemes gabali.[12]

Sākot ar 1934. gadu, tika apbūvēta teritorija aiz Lielvārdes ielas Juglas virzienā.[13] Izveidojās Kuršu, Zemgaļu, Krīvu un citas ielas. Tomēr inženiertīklu trūkums (tos izbūvēja vēlāk) un lokālo būvnoteikumu neievērošana (parādījās celtnes ar brandmūriem tur, kur bija paredzēta vienīgi klajā apbūve) tā arī nenodrošināja vēlamo labiekārtojuma līmeni un arhitektoniski māksliniecisko kvalitāti. Diskusijās presē šī pilsētas vieta tika novērtēta kā "visraibākais ēku mistrs, kādu pilsētā iespējams iedomāties". Arhitekti uzstāja, ka nekavējoties jāpārtrauc "dezorganizētā" nomaļu pārveidošana, citādi nākotnē nekādi spēki neglabās Rīgu no "netīras un nehigiēniskas sādžas" likteņa.[14]

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS, 1941. gada janvārī Rīgu sadala sešos lielos rajonos, un Zemitānus iekļauj Proletāriešu rajonā. Ar 1941. gada 28. janvāra Rīgas pagaidu izpildkomitejas lēmumu Zemitāna laukumu, par godu LPSR izveidošanas dienai, nosauc par 21. jūlija laukumu.[15] Vēl pirmajos pēckara gados padomju prese dažreiz raksta par Zemitāna laukumu, ap 1950. gadu rajonā notiek ielu pārdēvēšana par godu padomju varai svarīgiem cilvēkiem. Pēckara laikā arī visu apkārtni neformāli sāk saukt par Teiku.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noteiktās Teikas apkaimes robežas dabā ir pietiekoši skaidri identificējamas, jo ziemeļu un rietumu daļā tās iet pa dzelzceļu, dienvidu daļā — pa maģistrālo Ieriķu ielu, bet austrumu daļā pa vairāk vai mazāk izteiktām meža kontūrām. Tādējādi no telpiskā viedokļa Teikas apkaimes robežu risinājums ir pietiekoši racionāls. Mazliet problemātiskāk ir ar funkcionālo savstarpējo saistību, jo apkaimes industriālā vai uz dažāda veida komercdarbību orientētā rietumu daļa (arī apkaimes austrumu gals) kontrastē ar apkaimes centrālās daļas salīdzinoši mierīgo mazstāvu un savrupmāju apbūves raksturu. Būtiskas atšķirības apbūves raksturā un iedzīvotāju skaitā ir arī starp apkaimes centrālo savrupmāju apbūves teritoriju un periferiāli novietotajām daudzstāvu dzīvojamās apbūves teritorijām. Šādas atšķirības neveicina apkaimes kā vienota veseluma uztveršanu, taču kontekstā ar kaimiņu apkaimju īpatnībām, piedāvātais Teikas apkaimes robežu variants ir saprotams. Tieši tāpēc Teikas apkaimei nav viena galvenā lokālā centra, bet tādi ir vairāki. Vēsturiskais Teikas apkaimes lokālais centrs ir ap Zemitāna laukumu apkaimes centrālajā daļā, taču mēroga ziņā nesalīdzināmi ievērojamāki ir divi citi centri (tos gan nevar uzskatīt tikai par lokālajiem Teikas apkaimes centriem) — Tirdzniecības centrs "Domina Shopping" apkaimes dienvidrietumu daļā pie robežas ar Purvciema apkaimi un Tirdzniecības parks "Alfa" apkaimes ziemeļaustrumu daļā. Par savdabīgu lokālo centru var uzskatīt arī apkaimes ziemeļrietumu daļā izvietoto VEF Kultūras pili, ap kuru pašreiz veidojas gan dzīvojamā, gan komerciāla rakstura apbūve.

Apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbūvē vēl joprojām dominē pirms un tūlīt pēc Otrā pasaules kara tapusī apbūve. Arī mūsdienās Teikā pamatā būvē ģimeņu ēkas, jo lielākiem projektiem gandrīz neiespējami atrast brīvu pietiekami lielu zemes gabalu.[13] Tāpēc Teika tiek uzskatīta par vienu no zaļākajiem un prestižākajiem Rīgas rajoniem, kas turklāt atrodas tuvu centram un kurā ir labi attīstīts sabiedriskais transports.[16] Pilsēta būvēja arī "mazmetrāžas" dzīvokļu īres namus, kas no arhitektūras viedokļa bija ļoti augstvērtīgi. Teikas centrā uzbūvētā dzīvojamā ēka (kinoteātris "Teika", arh. T.Hermanovskis) tiek uzskatīta par funkcionālisma arhitektūras labāko paraugu un ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Savukārt terases rindu dzīvojamās ēkas, kas gar tramvaja sliedēm stiepjas Ropažu ielā 130/138, iekļautas moderno celtņu nacionālajā reģistrā kā pirmie soļi jauna tipa mājokļa meklējumos.

Daudzas mājas joprojām nav pieslēgtas pilsētas centrālajam kolektoram. Pagrabos krājas ūdens. Pat tur, kur ēkas padomju laikos tika pieslēgtas pilsētas kanalizācijas tīklam, daudzviet kanalizācija tik un tā aiziet gruntī.[14] Taču tas netraucē Teikā attīstīties nekustamā īpašuma tirgum. 21. gadsimta pirmajā desmitgadē savrupmājām ļoti intensīvi mainījās īpašnieki, jo līdzšinējie to saimnieki vairs nespēja par saviem īpašumiem parūpēties.

Ievērojamākie objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teikā atrodas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas augstceltne, Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcija, kā arī daudzi zinātniskie institūti — Latvijas Organiskās sintēzes institūts, LZA Fizikālās enerģētikas institūts, Elektronikas un datorzinātņu institūts, Polimēru mehānikas institūts, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts.

Teikas galvenais laukums ir Zemitāna laukums, kurā atrodas piemineklis pulkvedim Jorģim Zemitānam (atklāts 1995. gada 27. septembrī).[17]

Zemitāna laukumā atrodas arī vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis — 1933. gadā celtā kinoteātra "Teika" ēka,[18] kas 1937. gadā no Rīgas Būvvaldes saņēma 1.prēmiju par labāko jaunuzcelto namu.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]