Termas

Termas (latīņu: thermae, no grieķu: therme — 'siltums, karstums') bija Senās Romas pirtis. To pirmsākumi ir meklējami antīkajā Grieķijā ģimnāziju veidolā, tomēr grieķi ģimnāzijas apmeklēja vingrojumu dēļ, bet romieši termas — karstas mazgāšanās dēļ. Pirmās publiskās termas bija uzceltas Marsa laukumā Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā. Ilgu laika posmu Romas sabiedriskās termas bija nelielas, slikti apgaismotas un atradās vienkārši apdarinātās velvju telpās, kur uzsildītajās termās izmantoja rezervuāros uzkrātu akas ūdeni.

Līdz 1. gs. p.m.ē. vidū, kad Romas dzīvesveids mainījās un paaugstinājās komforta līmenis, termu plānojums un arhitektūras un interjera noformējums kļuva sarežģītāks. Līdz 1. gs. p.m.ē. vidum izveidojās romiešu termu uzbūves kārtība, kura secīgi atspoguļoja mazgāšanās procesa dažādas stadijas.

Termu uzbūve

Termas sākās ar ģērbtuvēm — apoditēriju (apodyterium), te romieši pārģērbās, pirms devās uz pirtīm. Cilvēkus, kuri sargāja atstātās mantas, kamēr apmeklētāji mazgājās, sauca par kapsārijiem (capsarii — 'drēbju, somu sargātājs'). Vēl pirms mazgāšanās pirtī unktuārijā (unctuarium — 'eļļas glabātuve') pirts apmeklētāja ķermenis tika iesmērēts ar dažādām eļļām. Tad romieši tālāk gāja uz sferistēriju (sphaeristerium — 'liela vingrošanas telpa') — gaiša, plaša telpa, paredzēta vingrinājumiem. Romieši berza savu ķermeni ar rīku, ko sauca par strigilu. Termas sastāvēja no karstās pirts — kaldārija (calida lavatio), tepidārija (tepidarium) — siltās pirts un frigidarija (frigidarium) — aukstās pirts, kas parasti bija apaļas formas telpa ar četrām vai vairākām nišām. Vēl termās atradās lakoniks (laconicum) — karsta telpa svīšanai. Acīmredzot, gan tepidārijā, gan frigidārijā romieši nemazgājās, bet tikai lēni izgāja tām cauri, jo apmeklētājus vilināja pirts karstā gaisa temperatūra, nevis ūdens. Ar laiku termās tika ierīkoti atklāti pagalmi, portiki, eksedras un peldbaseini, jo apmeklētāji vēlējās baudīt masāžas, peldes, nodarboties ar vingrošanu un spēlēm. Termu kompleksā ietilpa arī vingrošanas zāle, citas plašas zāles un portiki pastaigām, arī bibliotēka, zāles sarunām un atpūtai, palestras, peldbaseini un nimfeji (pusapaļas, ovāla vai taisnstūra būves ar avotu vai strūklaku arhitektoniski izveidojās republikas beigās un tās izmantoja kā atpūtu vietas villās un termās), lekciju zāles un mākslas galerijas. Atpūtas zonā varēja būt skriešanas celiņi un ziedu dārzi. Aiz katlu telpas bija tāda pati grupa sieviešu termu telpās, bet bez frigidārija. Šāda tipa ēku galvenās uzbūves pazīmes izveidojās Republikas laikā.

Konstrukcija un inženiertehniskie risinājumi

Galvenais būvmateriāls termu būvniecībā sienu un velvju bija betona javā mūrēti mīksta vulkāniskā tufa gabali dūres lielumā. Šī akmens masa aizpildīja no plānas ķieģeļu kārtas veidoto sienu un pārsegumu telpisko apvalku. Java sastāvēja no vienas daļas augstas kvalitātes labi dzēstu kaļķu un divām daļām pucolāna jeb vulkāniskām smiltīm — tās ir leģendārās maģiskās sastāvdaļas, kas romiešu javai deva stiprību un mitrumizturību. Pamatos tufs tika aizstāts ar masīvāko bazaltu, bet velvju augšējās daļās ar vieglāko pumeku. Šāda veida celtniecībai bija vairākas organizatoriskas priekšrocības. Salīdzinoši neliels kvalificēta darbaspēka daudzums ir nepieciešams gan materiālu sagatavošanai, gan būvniecībai, turklāt, izņemot javu, visus materiālus var sagatavot ārpus būvniecības vietas. Celtniecības materiālu izmēri nebija lieli, tādēļ tos varēja pārnest viens strādnieks.

Ūdeni termām parasti pievadīja ar ūdensvadu, bieži izmantoja tādu apkures veidu kā karsts gaiss, kas cirkulē kanālos, kuri bija paslēpti sienās un zem grīdas. Tepidārijs un kaldārijs bieži tika izgaismoti ar samērā lieliem stikla logiem. Hipokausts ir pagraba krāsns ar slīpu grīdu, kura no iekšpuses pakāpeniski pazeminājās līdz kurtuvei, kurā piegādāja degvielu. Ar to gribēja panākt vienmērīgu karstuma izplatīšanos, kuru deva trauki, kuri atradās augšā. Aizmugurējā šo krāšņu puse savienojās ar pirtu dažādām telpām ar sienās iemūrēto cauruļu palīdzību, kuru daudzums bija atkarīgs no šo telpu nozīmes. Šīs caurules gāja no krāsns aizmugurējās sienas vai no griestiem. Krāsns bija telpa, kuru turēja ķieģeļu stabi divu pēdu augstumā. Karstums, izejot starp tiem, tika nodots sienām. Lai sasildītu ūdeni, bija ierīkoti trīs vara trauki, kuri bija izvietoti tā, lai ūdens no viena tecētu otrā, bet no paša apakšējā vannā, kurai bija pievadītas arī caurules no hipokausta, lai uzturētu peldēšanai piemērotu temperatūru. Bija arī citi ūdens sildīšanas paņēmieni. Dažādu formu traukos ievietoja tievas vara caurules, kuras gāja spirālveidā, lai ūdens, tekot ap to pašu uguni, paspētu sasilt. Tādējādi traukos ietek aukstais ūdens un iztek karstais, un galu galā viss ūdens, izejot pa caurulēm, pārvēršas no auksta karstajā ūdenī. Šim paņēmienam ir vairākas priekšrocības. Tvaiki nesajaucas ar dūmiem, tāpēc ka caurules, pa kurām tie plūst, nepieskaras ūdenim. Šie trauki bija ļoti daudzveidīgi pēc formas un saucās pēc dzīvnieka nosaukuma, kuram tie bija līdzīgi vai pēc tajos esošā ūdens daudzuma. Neapšaubāmi, ka pie trauka dibena bija caurums karstā ūdens izvadīšanai pirtī, kad ūdens bija pietiekoši uzsildīts lietošanai, pagrieza krānu un izlaida ūdeni no caurules apakšējā galā, bet šajā brīdī no augšas tecēja auksts ūdens un nolaidās pa cauruli, kamēr iztecēja karstais ūdens. Kad viss karstai ūdens bija iztecējis, piegādātais aukstais ūdens gāja līdz spirāļu caurules pašai apakšai un pa šo laiku sasila, atkarībā no caurules diametra un garuma, ūdens daudzuma pašā traukā un tā sasildīšanās pakāpes, kuru uzturēja uguns.

Dažādas termu telpas
Apoditērijs.
Frigidārijs.
Tepidārijs.
Kaldārijs.