Tinianas kauja

Tinianas kauja
	Daļa no Klusā okeāna kara (Otrais pasaules karš) Marianas un Palau salu operācijas
	; LVT desanta mašīna traucas cauri viļņiem, virzoties uz Tinianas pludmalēm.
Datums	1944. gada 24. jūlijs – 1. augusts
Vieta	Tiniana, Marianas salas (mūsdienās Ziemeļu Marianas Salas, ASV)
Iznākums	Amerikāņu uzvara
Karotāji
ASV	Japānas impērija
Komandieri un līderi
Harijs Šmits ; Tomass Vatsons ; Kliftons Keitss; Reimonds Spruens ;	Kijoči Ogata † ; Kakuji Kakuta † ; Goiči Oije † ;
Iesaistītās vienības
V Amfībiju korpuss 2. jūras kājnieku divīzija; 4. jūras kājnieku divīzija; XXIV korpusa artilērija; ;	50.kājnieku pulks; 56. flotes gvardes vienība;
Spēks
40 000	9 000
Zaudējumi
Pludmalēs: 290 nogalināti ; 1515 ievainoti ; 24 pazuduši bez vēsts; Uz kuģiem: 63 nogalināti ; 177 ievainoti ;	5745 nogalināti ; 404 sagūstīti ;
	2610 civiliedzīvotāji miruši

Tinianas kauja (angļu: Battle of Tinian; japāņu: サイパンの戦い) bija militāra operācija starp ASV un Japānas Impērijas bruņotajiem spēkiem Otrā pasaules kara Klusā okeāna kara laikā, kas norisinājās Tinianas salā, vienā no Marianas salām, no 1944. gada 24. jūlija līdz 1. augustam. Tajā deviņu tūkstošu lielais japāņu garnizons tika iznīcināts, un sala, sekojot Saipanai un Guamai, kļuva par ASV 20. gaisa spēku bāzi.^[1]

Militāri operatīvā situācija

Lēmums par divu fāžu ofensīvas uzsākšanu Klusā okeāna centrālajā daļā un Filipīnās tika pieņemts Kairas konferencē 1943. gadā. Operācija "Granīts II" atbilda ASV Jūras spēku "Vardes lēciena" stratēģijai, kas paredzēja Saipanas, Tinianas un Guamas salu ieņemšanu. Gilberta un Māršala salu kontrole tika panākta līdz 1944. gada vasarai, lai gan dažās salās joprojām atradās ielenkti japāņu garnizoni. 9. jūlijā pēc Saipanas kaujas ASV spēki sāka gatavoties ofensīvai kaimiņos esošajā Tinianā.

Tiniana taja laikā bija daļa no Japānas Klusā okeāna dienvidu daļas mandātteritorijas. Līdz 1944. gada jūnijam salā atradās 15 700 japāņu civiliedzīvotāju, tostarp 2700 etnisko korejiešu un 22 čamorru tautas cilvēki.

Salu aizstāvēja Japānas impērijas 50. kājnieku pulks, kas agrāk bija daļa no 29. divīzijas, pulkveža Kijoči Ogatas vadībā. 1943. gada 12. maijā Tinianā ieradās 2349 jūras kājnieki no 3. Speciālo spēku vienības un 950 jūras kājnieki no Impērijas flotes gvardes, kas tika pārcelti no Čūkas. Jūras kājnieki aizstāvēja lidlaukus, jo tos izmantoja Kara flotes gaisa spēki. Visa smagā artilērija lidlauku tuvumā un pretgaisa ieroči tika nodoti arī jūras kājniekiem. Kopumā, ieskaitot tehnisko personālu, lidlauku aizsardzībā bija iesaistīti 4110 japāņu karavīri. Viceadmirāļa Kakudži Kakutas, 1. Aviācijas vienības komandiera štābs, atradās Manilā, bet Kakuta iebrukuma sākumā atradās Tinianā inspekcijas pārbaudē. Tomēr Kakuta nepārņēma ne sauszemes, ne jūras spēku komandēšanu salā.

16. jūlijā ASV flote sāka artilērijas apšaudi ar trim kaujas kuģiem, pieciem kreiseriem un sešpadsmit iznīcinātājiem. Līnijkuģim "Colorado" un iznīcinātājam "Norman Scott" trāpīja japāņu 150 mm piekrastes artilērijas uguns. "Colorado" korpusā sanēma 22 trāpījumus, kā rezultātā tika nogalināti 43 un ievainoti 198 amerikāņu jūrnieki. "Norman Scott" saņēma sešus trāpījumus, nogalinot 18 jūrniekus, tostarp tā komandieri Seimūru Ouensu, un ievainojot 47 cilvēkus.

Kaujas gaita

1944. gada 24. jūlijā amerikāņu 4. jūras kājnieku divīzija sāka desantu, ko atbalstīja jūras spēku apšaude un artilērija, kas atradās Saipanas salā.

Celtniecības bataljonu atjautība ļāva veikt desantu ziemeļrietumu piekrastē, kur bija divas nelielas pludmales un zems koraļļu rifu līmenis. Pārējo piekrasti klāja koraļļu klintis. Dažas no tām pacēlās virs ūdens vairāk nekā 4 m, kas ievērojami sarežģīja amerikāņu desanta izsēdināšanu. Pols Hallorans, kurš komandēja celtniecības bataljonus Klusajā okeānā, iesniedza plānus un skices ar īpašām rampām, kuras bija jāuzbūvē 18. un 121. celtniecības bataljoniem. Rampas bija plānots izgatavot no tērauda konstrukcijām, kas palikušas pāri pēc cukura fabrikas demontāžas Saipanā, un piestiprināt pie LVT-2 amfībiju transportieriem. Desants šajā apgabalā ļautu amerikāņiem apiet nocietinātos japāņu aizsardzības punktus. Ģenerālis Harijs Šmits bija skeptisks un pieprasīja jaunās desanta ierīces papildu testēšanu.^[2]^[3]

Uzbrukums Tinianas pilsētai novērsa japāņu aizstāvju uzmanību no izsēšanās zonas salas ziemeļos. Nākamajā dienā, 25. jūlijā, salā izsēdās amerikāņu 2. jūras kājnieku divīzija.

No Saipanas tika piegādāts vēl viens noderīgs celtniecības bataljonu izgudrojums — 24 "Sātana" liesmumetēju tanki, kas izveidoti uz M3 tanka šasijas. Tinianas salas reljefs padarīja to izmantošanu daudz efektīvāku nekā Saipanā.

28. jūlijā pasliktinājās laika apstākļi, kas izraisīja piegāžu piegādes kavēšanos pontonu bojājumu dēļ. Līdz 29. jūlijam amerikāņi nodibināja kontroli pār pusi salas, un līdz 30. jūlijam ieņēma Tinianas pilsētu un vienu no lidlaukiem.

Japāņu garnizona paliekas turpināja pretoties, slēpjoties alās un kaļķakmens grēdas aizās salas dienvidu daļā, no kurienes periodiski veica uzlidojumus un pretuzbrukumus.

Kaujas sekas

Līdz 1943. gada 10. augustam bija internēti 13 000 japāņu civiliedzīvotāju. Līdz pat 4000 civiliedzīvotāju bija izdarījuši pašnāvību, tikuši japāņu nogalināti vai aizgājuši bojā kaujas darbības rezultātā. Nelielās Agihanas salas japāņu garnizons, kas atradās uz dienvidrietumiem no Tinianas, leitnanta Kiniči Jamadas vadībā, turpināja pretoties līdz pat kara beigām un padevās tikai 1945. gada 4. septembrī. Pēdējais no "atlikušajiem" japāņiem Tinianā, Murata Susumu, tika sagūstīts vien 1953. gadā.

Pēc kaujas Tiniana kļuva par svarīgu pieturvietu turpmākajām militārajām operācijām Klusā okeāna kampaņā. Salā tika uzceltas kazarmas 50 000 amerikāņu karavīriem. 15 000 celtniecības bataljona karavīru pārveidoja Tinianu par nozīmīgu gaisa spēku bāzi: četri 2400 metru gari skrejceļi bija paredzēti Boeing B-29 Superfortress smagajiem bumbvedējiem, kas veica reidus Filipīnās, Rjūkjū salās un Japānā. No Tinianas 1945. gada 10. martā tika veikta arī Tokijas bombardēšana, kā arī Hirosimas un Nagasaki atombumbas sprādzieni. 1945. gada februārī un martā tika pabeigta divu lielu gaisa spēku bāzu — Ziemeļu lidlauka (North Field) un Rietumu lidlauka (West Field) — būvniecība. Gatavojoties iebrukumam Japānas salās, bija plānots uzbūvēt četras slimnīcas ar 1000 gultām katrā. Tomēr nepieciešamība pēc to būvniecības izzuda pēc Japānas kapitulācijas 1945. gada 2. septembrī.

Atsauces

↑ Rottman, Gordon L.; Gerrard, Howard. Saipan & Tinian 1944: Piercing the Japanese Empire. — Osprey Publishing, 2004. — 96 с. — ISBN 1841768049.
↑ «Archivist’s Attic: Conquering the Cliffs of Despair with the Doodlebug in WWII». U.S. Navy Seabee Museum (angļu). 2022-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-17. Skatīts: 2022-03-30.
↑ «The Doodlebug». U.S. Navy Seabee Museum (angļu). 2018-12-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-03-31. Skatīts: 2022-03-30.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Battle of Tinian.
Battle for the Mariana Islands YouTube
Seabee and Naval Operations on Tinian Island YouTube
US ARMY IN WORLD WAR II — WAR IN THE PACIFIC: Campaign in the Marianas

[1] Rottman, Gordon L.; Gerrard, Howard. Saipan & Tinian 1944: Piercing the Japanese Empire. — Osprey Publishing, 2004. — 96 с. — ISBN 1841768049.

[2] «Archivist’s Attic: Conquering the Cliffs of Despair with the Doodlebug in WWII». U.S. Navy Seabee Museum (angļu). 2022-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-17. Skatīts: 2022-03-30.

[3] «The Doodlebug». U.S. Navy Seabee Museum (angļu). 2018-12-31. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-03-31. Skatīts: 2022-03-30.

[1]

[2]

[3]