Tolipelepīdes
| Tolipelepīdes Tolypelepididae Kiaer 1932 | |
|---|---|
 Tolipelepīdes Athenaegis chattertoni fosilija | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Virsklase | Bezžokļaiņi (Agnatha) |
| Klase | Pteraspidomorfi (Pteraspidomorphi) |
| Apakšklase | Dažādvairodži (Heterostraci) |
| Kārta | Kvataspīdveidīgie (Cyathaspidiformes) |
| Dzimta | Tolipelepīdes (Tolypelepididae) |
| Sinonīmi | |
| Tolypelepidae, Tolypaspidae | |
Tolipelepīdes (Tolypelepididae) ir bezžokļaiņu izmirušās dažādvairodžu apakšklases dzimta. Šo dzimtu ar nosaukumu Tolypaspidae 1932. gadā izveidoja norvēģu paleontologs Johans Kiers. 1934. gadā norvēģu ģeologs Trigve Strands šo nosaukumu izmainīja uz pašreizējo, jo dzimtas tipisko ģinti Tolypelepis, kuru Panders aprakstīja 1856. gadā pēc zīņām, vācbaltiešu paleontologs Frīdrihs Šmits 1893. gadā pāraprakstīja pēc labi saglabājušās bruņas ar nosaukumu Tolypaspis. Attiecīgi, saglabājot senāko ģints nosaukumu, arī dzimtas nosaukumu būtu jāveido pēc tā. Tāpēc reizēm dzimtas nosaukumu piedēvē Strandam. Tolipelepīdes dzīvoja no apakšsilūra vai vidussilūra līdz apakšdevonam, un bija izplatīti Baltijā, Polijā, Vācijā, Anglijā, Timānā, Kanādā u.c.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Tolipelepīdēm muguras vairogs ir ovāls, reizēm plats. Tā virsma dalās epitegumos. Tie reizēm ir sadalīti "lentās", kuras veido īsi ķīlīši un pauguriņi (Asketaspis). Uz muguras vairoga ir izšķirams postrostrālais apgabals. Centrālajam epitegumam dentīna ķīlīši grupējas zvīņveidīgos laukumiņos (tesērās), kas nosedzas tuvu pie bruņas aizmugurējās malas. Sānu līnijas sensorie kanāli veido kvataspīdiem raksturīgo formu.[1]
Sistemātika
[labot | labot pirmkodu]Tolipelepīžu sistemātika:
- dzimta: Tolypelepididae Kiaer 1932 †
- ģints: Asketaspis Dineley et Loeffler, 1976 †
- ģints: Athenaegis Soehn & Wilson, 1990 †
- ģints: Tolypelepis Pander, 1856 †
(†) - izmirušu organismu grupa.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Татаринов Л.П., Новицкая Л.И., Бесчелюстные и древние рыбы. Справочник для палеонтологов, биологов и геологов, МОСКВА, ГЕОС, 2004., 103. lpp.