Trešā gadsimta krīze

Trešā gadsimta krīze jeb Romas Impērijas krīze bija Romas Impērijas politiskās, militārās un ekonomiskās nestabilitātes periods no 235. līdz 284. gadam. Krīzes laikā bieži mainījās imperatori, notika pilsoņu kari, pastiprinājās ārējie iebrukumi, pasliktinājās ekonomiskā situācija un uz laiku tika apdraudēta impērijas teritoriālā vienotība.

Par krīzes sākumu tradicionāli uzskata imperatora Aleksandra Sevēra nogalināšanu 235. gadā, bet par tās beigām — Diokletiāna nākšanu pie varas 284. gadā.

Cēloņi

Viens no galvenajiem krīzes cēloņiem bija politiskās varas nestabilitāte. Armijai bija arvien lielāka nozīme imperatoru iecelšanā un gāšanā. Daudzi valdnieki pie varas nonāca ar atsevišķu leģionu vai armiju grupējumu atbalstu, un vairāki vienlaikus pretendēja uz imperatora troni.

Impēriju apdraudēja arī ārējie pretinieki. Austrumos par spēcīgu Romas konkurentu kļuva Sasanīdu impērija, kas 3. gadsimtā vairākkārt iebruka Romas austrumu provincēs. Savukārt pie Reinas un Donavas robežām pastiprinājās ģermāņu cilšu un citu tautu uzbrukumi.

Pastāvīgie kari un politiskā nestabilitāte negatīvi ietekmēja impērijas ekonomiku. Palielinājās militārie izdevumi, tika samazināts monētu dārgmetālu saturs un pieauga inflācija. Karadarbība un epidēmijas negatīvi ietekmēja arī iedzīvotāju skaitu un tirdzniecību.

Karavīru imperatori

Krīzes periodā Romas imperatori bieži tika iecelti ar armijas palīdzību, tādēļ daudzi šī laikmeta valdnieki tiek saukti par karavīru imperatoriem. Laikā no 235. līdz 284. gadam pie varas nonāca daudzi imperatori un troņa pretendenti, no kuriem liela daļa tika nogalināti vai gāja bojā pilsoņu karos.

Pēc Aleksandra Sevēra nogalināšanas par imperatoru kļuva Maksimīns Trāķietis. Viņa valdīšana aizsāka vairākus gadu desmitus ilgu politiskās nestabilitātes periodu.

260. gadā imperators Valeriāns karā pret Sasanīdu valdnieku Šāpūru I tika sagūstīts Edesas kaujā. Tas bija viens no smagākajiem Romas prestiža zaudējumiem, jo Valeriāns kļuva par pirmo Romas imperatoru, kurš dzīvs nonāca ienaidnieka gūstā.

Impērijas sadalīšanās

3. gadsimta vidū Romas centrālā valdība uz laiku zaudēja kontroli pār ievērojamām teritorijām.

260. gadā rietumu provincēs izveidojās tā sauktā Gallu impērija, kas aptvēra lielu daļu Gallijas, Britānijas un noteiktos periodos arī Hispānijas teritorijas.

Austrumos Palmīras valdnieki ieguva kontroli pār lielu daļu Romas austrumu provinču. Zenobijas valdīšanas laikā Palmīras impērija kontrolēja Sīriju, Ēģipti un ievērojamas Mazāzijas teritorijas.

Tādējādi ap 270. gadu Romas Impērija faktiski bija sadalījusies trīs politiskos veidojumos — centrālajā Romas valstī, Gallu impērijā un Palmīras impērijā.

Impērijas atkalapvienošana

Imperators Aurēliāns, kurš valdīja no 270. līdz 275. gadam, spēja atjaunot Romas teritoriālo vienotību. 272.–273. gadā viņš sakāva Palmīras valdnieci Zenobiju un atguva austrumu provinces.

274. gadā Aurēliāns sakāva Gallu impērijas valdnieku Tetriku I, tādējādi atkal apvienojot lielāko daļu Romas Impērijas.

Par impērijas atjaunošanu Aurēliāns ieguva titulu Restitutor Orbis — "Pasaules atjaunotājs". Tomēr 275. gadā viņš tika nogalināts, un politiskā nestabilitāte uz laiku turpinājās.

Krīzes beigas

284. gadā par imperatoru kļuva Diokletiāns. Viņš īstenoja plašas administratīvās, militārās un ekonomiskās reformas, kuru mērķis bija stabilizēt impēriju un padarīt tās pārvaldi efektīvāku.

293. gadā Diokletiāns izveidoja tetrarhiju, sadalot impērijas pārvaldīšanu starp četriem valdniekiem. Šīs reformas parasti uzskata par Trešā gadsimta krīzes noslēgumu un pāreju no principāta uz vēlīnās Romas Impērijas politisko sistēmu, ko tradicionāli dēvē par dominātu.

Sekas

Trešā gadsimta krīze būtiski pārveidoja Romas valsti. Armijas nozīme politikā pieauga, bet tradicionālo Romas politisko institūciju, īpaši Senāta, ietekme samazinājās.

Krīze veicināja arī impērijas administratīvās un militārās sistēmas pārveidošanu. Diokletiāna un vēlāk Konstantīna I reformas radīja centralizētāku valsts pārvaldi un nostiprināja imperatora varu.