Trešais Konstantinopoles koncils

Trešais Konstantinopoles koncils bija sestais kristīgās baznīcas ekumeniskais koncils, kuru par tādu atzīst Romas Katoļu Baznīca, Pareizticīgā baznīca un lielākā daļa protestantu baznīcu. Tas notika no 680. gada 7. novembra līdz 681. gada 16. septembrim Konstantinopolē, Bizantijas imperatora Konstantīna IV valdīšanas laikā.

Koncils tika sasaukts, lai atrisinātu ilgstošos kristoloģiskos strīdus par Jēzus Kristus gribu un darbību. Tā galvenais jautājums bija monotelītisms — mācība, ka Kristum ir divas dabas, bet tikai viena griba. Koncils šo mācību noraidīja un apstiprināja, ka Kristum ir divas dabiskas gribas un divas dabiskas darbības — dievišķā un cilvēciskā —, kas atbilst viņa dievišķajai un cilvēciskajai dabai.

Vēsturiskais konteksts

Pēc Halkēdonas koncila 451. gadā kristīgajā pasaulē turpinājās strīdi par Kristus personu un dabu attiecībām. Halkēdonas definīcija apliecināja, ka Kristus ir viena persona divās dabās — dievišķajā un cilvēciskajā —, taču vairākas Austrumu baznīcas šo formulējumu nepieņēma.

7. gadsimtā Bizantijas imperatori mēģināja panākt izlīgumu starp Halkēdonas piekritējiem un pretiniekiem. Šajā kontekstā radās monoenerģētisms un vēlāk monotelītisms. Monoenerģētisms apgalvoja, ka Kristum ir viena darbība, bet monotelītisms — ka viņam ir viena griba. Šīs mācības tika uzskatītas par kompromisa formulu, kas varētu saglabāt Halkēdonas mācību par divām dabām, vienlaikus tuvinot tai monofizītu tradīcijas.

Monotelītismu atbalstīja vairāki Konstantinopoles patriarhi un imperators Hēraklijs. 638. gadā tika izdots imperatora dokuments Ekthesis, kas aizliedza runāt par vienu vai divām Kristus darbībām, bet apstiprināja vienu gribu. Vēlāk imperators Konstants II izdeva dokumentu Typos, kas aizliedza publiskas diskusijas gan par Kristus gribu, gan par darbībām.

Pret monotelītismu īpaši asi vērsās Maksims Apliecinātājs un Romas pāvests Martins I. Viņi uzskatīja, ka Kristus cilvēciskās gribas noliegšana apdraud pilnīgu Kristus cilvēciskumu un līdz ar to arī kristīgo pestīšanas mācību.

Koncila gaita

Koncils tika atklāts 680. gada 7. novembrī Konstantinopoles imperatora pilī. Tā sēdes vadīja imperators Konstantīns IV, kas aktīvi piedalījās diskusijās. Koncilā piedalījās galvenokārt Austrumu bīskapi, kā arī Romas pāvesta Agatona legāti.

Koncila dalībnieki izskatīja iepriekšējo koncilu dokumentus, baznīctēvu rakstus un Romas pāvesta Agatona vēstuli. Šajā vēstulē tika aizstāvēta mācība par divām Kristus gribām un divām darbībām. Koncils pieņēma šo nostāju kā atbilstošu agrākajai kristoloģiskajai tradīcijai un Halkēdonas koncila definīcijai.

Koncilā tika nosodīts monotelītisms un monoenerģētisms. Tika noteikts, ka Kristū ir divas dabiskas gribas un divas dabiskas darbības, kas nav sajauktas, mainītas, sadalītas vai pretstatītas. Cilvēciskā griba Kristū nav pretrunā dievišķajai gribai, bet tai pakļaujas.

Koncils nosodīja vairākus monotelītisma atbalstītājus, tostarp Konstantinopoles patriarhus Sergiju, Pirru, Pāvilu un Pēteri, Aleksandrijas patriarhu Kīru, Antiohijas patriarhu Makāriju, kā arī pāvestu Honoriju I, kuru koncils vainoja maldīgas mācības atbalstīšanā vai nepietiekamā tās noraidīšanā.

Koncila lēmumi

Trešais Konstantinopoles koncils apstiprināja Nīkajas, Pirmā Konstantinopoles, Efesas, Halkēdonas un Otrā Konstantinopoles koncila ticības mācību. Tā lēmumi tika formulēti kā turpinājums Halkēdonas kristoloģijai.

Koncila galvenā dogmatiskā definīcija bija mācība par divām Kristus gribām un divām darbībām. Ar to tika uzsvērts, ka Kristus ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks ne tikai pēc dabas, bet arī pēc gribas un darbības.

Šī definīcija bija nozīmīga, jo tā saglabāja Kristus cilvēciskās dabas pilnīgumu. Ja Kristum nebūtu cilvēciskas gribas, viņa cilvēciskums būtu nepilnīgs. Tādēļ koncila lēmums bija cieši saistīts ar kristīgo pestīšanas izpratni: Kristus varēja dziedināt un pestīt cilvēka gribu tāpēc, ka pats to pilnībā pieņēma.

Pēc koncila

Trešā Konstantinopoles koncila lēmumus apstiprināja imperators Konstantīns IV un vēlāk arī Romas pāvests Leons II. Koncils nostiprināja vienotību starp Romu un Konstantinopoli pēc ilgstošajiem strīdiem par monotelītismu.

Austrumu un Rietumu baznīcu tradīcijā koncils tika atzīts par sesto ekumenisko koncilu. Tā lēmumi kļuva par vienu no svarīgākajiem kristoloģiskās ortodoksijas formulējumiem pēc Halkēdonas koncila.

Tomēr monotelītisma jautājums pilnībā nepazuda uzreiz. Dažos reģionos šī mācība saglabājās vēlākos gadsimtos, īpaši starp maronītu kopienām, lai gan vēlāk tās oficiāli pieņēma katolisko kristoloģiju.

Nozīme

Trešais Konstantinopoles koncils noslēdza vairāk nekā divus gadsimtus ilgušo kristoloģisko strīdu attīstības posmu, kas sākās ar debatēm par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu attiecībām. Koncila formulējums par divām gribām un divām darbībām kļuva par būtisku klasiskās kristīgās teoloģijas daļu.

Koncils arī parādīja, ka kristoloģiskās debates Bizantijas impērijā nebija tikai abstrakti teoloģiski strīdi. Tās bija cieši saistītas ar baznīcas vienotību, impērijas politiku, attiecībām starp Romu un Konstantinopoli, kā arī ar dažādu Austrumu kristīgo kopienu vietu impērijā.