Troickas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Troickas latviešu strēlnieku bataljona karavīri 1919. gada oktobrī.

Troickas bataljons jeb 1. Latvijas atbrīvošanas bataljons bija latviešu nacionālā karaspēka vienība Urālos un Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam. Bataljona pamatā bija bijušie latviešu strēlnieki, kā arī tas saņēma papildinājumu no Sibīrijas latviešu kolonijām.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada oktobrī Samarā tika nodibināta Rietumsibīrijas un Urālu Latviešu nacionālā padome. 1918. gada rudenī, kad Samaru bija ieņēmusi Sarkanā armija, Čehoslovāku korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar ideju izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. Sibīrijas valdības kara ministrs ģenerālis Galkins 1. oktobrī ar pavēli Nr.109 akceptēja latviešu vienības veidošanu Troickā, Orenburgas guberņā (krievu: Латышский (Троицкий) стрелковый батальон). 14. oktobrī Latviešu nacionālā padome nodibināja 1. Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljonu jeb Troickas bataljonu. Par bataljona komandieri kļuva kapteinis Pēteris Dardzāns. 16. novembrī padome parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas nacionālās padomes Krievijas nodaļu par latviešu bataljona apgādi. Bataljons skaitījās Kolčaka armijas Jeickas divīzijas sastāvā, kuras štāba priekšnieks bija latviešu pulkvedis Kārlis Goppers.

Evakuācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1919. gada 23. līdz 28. martam Irkutskā notika Sibīrijas un Austrumsibīrijas latviešu pārstāvju kongress, kas pieņēma lēmumu, ka Sibīrijas latviešu vienības neiesaistīsies Krievijas pilsoņu karā, bet ir jānosūta uz Latviju.

1919. gada vasarā Troickai tuvojās Sarkanā armija un ģenerālis Ivanovs, kas komandēja Troickas fronti, pavēlēja latviešiem ieņemt frontes pozīcijas uz rietumiem no pilsētas, taču kapteinis Dārdzāns ignorēja šo pavēli un nolēma doties austrumu virzienā uz Omsku. 25. jūlijā bataljons atstāja Troicku un 15. augustā sasniedza Makušino staciju uz Transsibīrijas dzelzceļa, kur dabūja nelielu vilcienu, ar kuru turpināja ceļu uz austrumiem. Šajā brīdī bataljonā bija 625 vīri. 21. septembrī bataljons sasniedza Krasnojarsku. Šeit bataljons tika piekomandēts čehoslovāku 3. divīzijai, no kuras saņēma pavēli pārņemt dzelzceļa līnijas apsardzību uz rietumiem no Krasnojarskas. Oktobra beigās bataljonu pārvietoja un uzdeva tam apsargāt dzelzceļa līniju no Jeņisejas stacijas līdz Kļukvennajas stacijai. Šajā laikā bataljonu papildināja brīvprātīgie no Krasnojarskas apkārtnes latviešu kolonijām. 1920. gada februāri, martu un aprīli bataljons pavadīja ceļā uz austrumiem un 13. jūnijā iebrauca Vladivostokā, kur sāka gatavoties braukšanai uz Latviju.

20. un 21. jūnijā bataljons 1084 vīru sastāvā ar japāņu kuģiem Neisli-Maru un Cikusenmaru atstāja Vladivostoku. 22. jūnijā abi kuģi nonāca Curugas ostā Japānā, kur bataljons pārsēdās angļu kuģī "Voroņeža", kas 24. jūnijā atstāja ostu, lai dotos uz Liepāju. Liepājā tvaikonis pienāca 3. oktobrī. Bataljons tika ieskaitīts Latvijas armijā un laikā no 1. līdz 30. novembrim pārformēts un sagatavots robežsargu dienestam Latgales frontē līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]