Turīnas līķauts

Vikipēdijas lapa

Turīnas līķauts (itāļu: Sindone di Torino) ir lina drāna, uz kuras var saskatīt ievainota vīrieša attēlu, kura brūces atbilst vietām, kurās tika ievainots Jēzus krustā sišanas laikā. Joprojām nav vienprātības par to, kā šis attēls radies. Tiek uzskatīts, ka tas ir Jēzus Kristus līķauts, kaut gan audekla vecuma noteikšana ar radiooglekļa metodi norāda uz viduslaikiem. Lina drāna glabājas Itālijas ziemeļos, Turīnas pilsētā, Sv. Jāņa Kristītāja katedrālē. Pirmo reizi līķautu atļāva fotografēt 1889. gadā ekspozīcijas laikā Turīnas katedrālē fotogrāfam Secondo Pia. Attēls daudz skaidrāk redzams kā melnbalts negatīvs nekā dabiskajā sēpijas krāsā.

Turīnas līķauta izcelsme un attēls uz tās ir temats plašām debatēm teologu, pētnieku un vēsturnieku vidū. Dažādas zinātniskās un populārzinātniskās publikācijas ir sniegušas argumentus gan par līķauta autentiskumu, gan par tā viltošanu. Ir izvirzītas dažādas zinātniskās teorijas, balstoties uz ķīmiskām, bioloģiskām, medicīniskām un optiskām attēlu analīzēm. 1978. gadā amerikāņu zinātnieku grupa veica detalizētu pārbaudi un neatrada nekādus ticamus pierādījumus tam, kā radies attēls uz audekla. 1988. gadā tika veikts tests ar radiooglekļa metodi lina drānas gabaliņam. Oksfordas Universitāte, Arizonas Universitāte un Šveices Federālais tehnoloģiju institūts apgalvo, ka paraugi, ko viņi ir pētījuši, ir datējami ar viduslaiku periodu starp 1260. un 1390. gadu. Tomēr 1988. gada pētījumu vēl arvien apšauba dažādi statistiķi, vēsturnieki un ķīmiķi. Turīnas līķauts vēl aizvien ir viens no visvairāk pētītākajiem un strīdīgākajiem objektiem cilvēces vēsturē. Turīnas līķautu ciena un godā daudzās kristiešu tradīcijās, tostarp baptisti, luterāņi, katoļi, pareizticīgie.

Turīnas līķauts.Fotogrāfijas pozitīvs pa kreisi, digitāli apstrādāts attēls labajā pusē

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līķautam ir taisnstūra forma. Tas ir 4,4 m garš un 1,2 m plats. Auduma raksturīgākā iezīme ir blāvs, brūngans attēls priekšpusē un kaila vīrieša, kurš sakrustojis uz gurniem rokas, atveids no mugurpuses. Galvas skats no priekšpuses un aizmugures gandrīz satiekas drānas vidusdaļā.[1] Sarkanbrūnie plankumi uz līķauta norāda uz dažādām brūcēm, kas, pēc projekta iesniedzēju domām, atbilst krusta patofizioloģijai un Bībelē aprakstītajai Jēzus nāvei.[2] Turpretī 70. gadu beigās ekspertu veiktā līķauta testa rezultāti liecina, ka sarkanās nokrāsas traipi ir ar hematītu tonēta temperas krāsa ( minerāls; dzelzs oksīds, sarkanā dzelzs rūda), un noliedz asins klātbūtni.[3]

Turīnas līķauta fotogrāfija pilnā garumā

Iezīmes uz līķauta tiek interpretētas sekojoši:[4]

  • Viena rokas locītava ir ar lielu, apaļu brūci, otras rokas locītava ir aizsegta.
  • Augšupejoši kalta brūce, no kurienes caur sānu asinis iekļūst krūšu dobumā. Pētnieki apgalvo, ka tas ir pēcnāves notikums — atrodamas dažas eritrocītu sastāvdaļas un serums plūst tieši no bojājuma.
  • Mazi dūrieni apkārt galvai un skalpam.
  • Līnijveida rētas uz torsa un kājām. Brūces atbilst īpatnējām rētām no romiešu pātagas ar hordiem.
  • Pietūkums uz sejas no spēcīgas piekaušanas.
  • Asins straumītes no abām rokām. Izmeklētāji norāda, ka asins pilieni tecējuši, reaģējot uz gravitācijas leņķi krustā sišanas laikā.
  • Daudzas durtas brūces kājās, it kā caurdurtas ar atsevišķām naglām.

Līķauts tika sabojāts 1532. gada ugunsgrēkā Francijā, Šamberī kapelā. Izdega vairāki caurumi un apdega abas auduma malas. Lai novērstu bojājumus, mūķenes no Svētās Klāras klostera uzšuva četrpadsmit lielus trīsstūrveida ielāpus un astoņus mazākus.[5]

Attēla detaļas uz līķauta ar neapbruņotu aci nav viegli saskatīt un tās pirmo reizi tika pētītas tikai pēc fotografēšanas. 1898. gada maijā amatieru itāļu fotogrāfs Secondo Pia ieguva atļauju fotografēt Turīnas līķautu un 1898. gada 28. maijā uzņēma fotogrāfiju .[5] Pia bija pārsteigts par redzamo rezultātu uz negatīva savā fotolaboratorijā. Attēla negatīvs izskatījās kā pozitīvs, kas nozīmē, ka auduma attēls pats rada sava veida negatīvu. Pia sākumā tika apsūdzēts par savu fotogrāfiju retušēšanu, uzlabošanu, bet tika attaisnots 1931. gadā, kad profesionāls fotogrāfs Džuzepe Enrie, kurš arī fotografēja līķautu, atbalstīja Pia secinājumus. 1978. gadā Millers un Pellicori uzņēma līķauta ultravioletās fotogrāfijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturnieku ierakstus par Turīnas līķautu var iedalīt divās daļās: pirms 1390. gada un no 1390. gada līdz mūsdienām. Vēsturnieks Ians Vilsons uzskatīja, ka līķauts bijis attēls no Edesas. No 1204. gada līdz 1312. gadam līķauts glabājies Templiešu ordenī. Tā sauktais "mandilions"- salocīts audums ar Kristus attēlu fiksēts dažādos Viduslaiku dokumentos. Šo mandilionu Tadejs, Kristus māceklis, 40. gadā esot atvedis uz Edesu un paslēpis. Audums tika atrasts 524. gadā un 944. gadā pārvests uz Konstantinopoli, kur atradies līdz 1204. gadam. Tālākā vēsture ir neskaidra. Laika posmā līdz 1390. gadam ir liecības par pāris līdzīgiem attēliem. Krievu ikonogrāfijā ap 1000. gadu Kristus tiek attēlots ar visām anatomiskajām īpatnībām, kuras uzzināt varēja vienīgi apskatot Kristus līķautu.[6]

Par līķautu, kas pašreiz atrodas Turīnas Katedrālē, nav konkrētu vēsturisku ierakstu līdz 14. gadsimtam. Vienā no 1204. gada hronikām teikts, ka krustnešu iebrukumu laikā līķauts, kas piederējis Bizantijas imperatoriem , no Konstantinopoles esot pazudis. Balstoties uz senajiem liturģiskajiem tekstiem, dažu vēsturnieku un bīskapu liecībām, var teikt, ka Jēzus līķauts un galvas attēls ticis godāts jau 4. gadsimtā un uzskatīts par Viņa miesas nospiedumu, taču pierādījumu, ka tas ir tas pats audums, kas šobrīd atrodas Turīnā, nav.[7] Vēsturnieku dokumenti apliecina, ka Pestītāja attēls no 1353. gada līdz 1357. gadam varēja atrasties mazā Francijas pilsētiņā, jo to varēja paņemt un atvest uz Eiropu bruņinieks Šarni. Ir liecības, ka 1353. gadā viņa pēctecis grāfs Žofrems de Šarni uzbūvēja Šamberā baznīcu, kurā izstādīja audeklu, par kuru apgalvoja, ka tas esot īstais Jēzus Kristus līķauts. No 15. gadsimta līķauta vēsture jau ir droši zināma. 1453. gadā Margarita de Šarni to atveda Savojas hercogam Ludvigam, bet kopš 1578. gada līķauts glabājas Turīnā, Sv. Jāņa Kristītāja katedrālē un ir pazīstams kā Turīnas līķauts. Kopš 17. gadsimta relikvija ir apskatāma un 19. gadsimtā tā tika pirmo reizi nofotografēta atklātā izstādē.

1532. gadā līķauts cieta ugunsgrēkā Šamberī kapelā, mūķenes no Svētās Klāras klostera centās labot šo bojājumu. 1578. gadā Emanuels Filiberts, Savojas hercogs, pavēlēja, lai audums tiktu no Šamberī atvests uz Turīnu, kur relikvija vēl aizvien glabājas. Iespējami ļaunprātīgs ugunsgrēks apdraudēja Turīnas līķautu 1997. gada 11. aprīlī, 2002. gadā to atjaunoja un audumam tika noņemta pamatne un trīspadsmit ielāpi, radot iespēju nofotografēt un noskanēt auduma otru pusi, kas pirms tam netika rādīta apskatei. 2004. gadā neskaidrs ķermeņa atveids tika atrasts uz audekla otras puses. Līķauts tika izstādīts publiskai apskatei no 2013. gada 10. aprīļa līdz 23. maijam un, saskaņā ar baznīcas aplēsēm, to apskatīt devās vairāk nekā 2 miljoni apmeklētāju.[8]

Uzglabāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Relikvijai tika veiktas vairākas atjaunošanas un saglabāšanas procedūras, lai novērstu turpmāko kaitējumu. Līķauts tiek turēts zem laminēta, ložu necaurlaidīga stikla. Lai novērstu ķīmiskas izmaiņas, temperatūra un mitrums ietvarā tiek kontrolēti. Pats līķauts glabājas uz alumīnija balsta, guļus stāvoklī.[9]

Turīnas līķauta nozīme kristīgās mākslas vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Veronikas sviedrauts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Veronika atradās Jeruzalemē, kad krusta nāvei tika sodīts Jēzus Kristus. Viņa bija tā sieviete, kas slimoja ar asiņošanu, un kļuva vesela, pieskaroties Kristus drēbju vīlei (Mat.9:20-22).Jūdu pūlī iejaukusies, Veronika sekoja Kristum, kad Viņš nesa krustu uz Golgātu. Redzēdama Kristu pakritušu no krusta smaguma, Veronika pieskrēja klāt un padzirdīja Kungu ar ūdeni. To darot, viņa ar audumu noslaucīja Kristus asiņaino seju, vēlāk atklājusi, ka uz auduma ir palicisJēzus Kristus sejas nospiedums. Šis svētās Veronikas sviedrauts ar laiku nonāca Romā un šeit kļuva pazīstams ar nosaukumu Nerokāmdarinātais attēls. No Austrumu Baznīcas Nerokāmdarinātā attēla tas atšķiras ar to, ka uz Kunga pieres ir attēlots ērkšķu vainags.[10]

Vācu mākslinieks,svētās Veronikas meistars. Svētā Veronika ar svēto lakatu, 1420.

Ne ar rokām darinātais Kristus attēls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ne ar rokām darinātais

Pašu pirmo ikonu "uzgleznoja" pats Kristus, atstājot savas sejas nospiedumu uz audekla. Baznīcas Mantojumā par to tiek vēstīts šādi: "Edesas ķēniņš Abgars, slims ar spitālību, aizsūtīja pie Kristus savu rakstvedi Ananiju ar vēstuli, kurā lūdza Kristu atnākt uz Edesu un viņu izdziedināt. Ananija bija mākslinieks, un Abgars uzdeva viņam uzgleznot Glābēja tēlu, ja gadījumā Viņš nevarēs atnākt, un atnest to viņam. Ananija atrada Kristu, liela ļaužu pūļa ielenktu; viņš pakāpās uz akmens, no kura varēja labāk redzēt, un mēģināja uzgleznot Glābēju. Redzot, ka Ananija grib uzgleznot Viņa portretu, Kristus pavēlēja atnest ūdeni, nomazgājās, noslaucīja savu vaigu audeklā un uz šī audekla palika Viņa attēls. Kristus deva šo audeklu Ananijam, pavēlot to aiznes ar atbildes vēsti tam, kurš viņu sūtījis. Šajā vēstī Kristus atsakās iet uz Edesu pats, sakot, ka Viņam jāpiepilda tas, kā dēļ Viņš ir sūtīts. Pēc sava darba piepildījuma Viņš apsolīja nosūtīt pie Abagara vienu no saviem mācekļiem. Saņēmis portretu, Abgars kļuva vesels no savas slimības, taču viņa seja joprojām bija sakropļota. Pēc Svētā gara izliešanās svētais apustulis Tadejs, viens no septiņdesmit, devās uz Edesu, pabeidza Abgara izdziedināšanu un pievērsa viņu kristietībai. Abgars piestiprināja Kristus tēlu pie dēļa un novietoja to nišā virs pilsētas vārtiem, noņemot tur iepriekš novietoto elku..." (Pirmās dokumentālās ziņas par šo ikonu ir Septītā Vispasaules koncila materiālos).[11]

Ne ar rokām darinātā Kristus ikona, 19. gadsimts Krievija, Mstera skola.

Kristīgās baznīcas uzskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kristieši uzskata, ka Jēzus līķauts ir pastāvējis gadsimtiem ilgi. Mateja (27:59-60), Marka (15:46) un Lūka (23:53) evaņģēlijos tiek norādīts, kā Jāzeps no Arimatijas ņēma Jēzus miesas, ietina tīrā audeklā un guldīja kapā. Jāņa evaņģēlijā (19:38-40) tiek norādīts uz auduma sloksnēm (autiem), ko Jāzeps no Arimatijas izmantojis, un uz to, ka Sīmanis Pēteris, ieiedams kapā, redzējis vairākas auduma sloksnes — noliktus autus un sviedrautu, ar ko bija apsegta Kristus galva (20:6-7). Ebrejiem līķauts sastāvēja no divām daļām — auta ķermenim un sviedrauta galvai. Krustā sišana ebrejiem bija netradicionāls soda veids — parasti nomētāja ar akmeņiem. Līdz ar to netradicionāla soda veida piemērošana varēja arī izraisīt netradicionālu apbedīšanu.[12]

Lai gan Jēzus apbedīšanas drānas pieder vismaz četrām baznīcām Francijā un trim Itālijā, neviena no tām nav pulcējušas tik daudz ticīgo, cik Turīnas līķauts.

Bez debatēm par zinātniskiem jautājumiem, daudzi kristieši apgalvo, ka ar empīriskām analīzēm un zinātniskām metodēm, iespējams, nekad nevarēs saprast dievišķo attēla veidošanos uz audekla, jo miesa, kas tika ietīta autos, nebija vienkārši cilvēka miesa, bet dievišķa un tic, ka attēls uz līķauta bija brīnumaini radies Augšāmcelšanās brīdī.

Kā rakstījis franču dzejnieks Pols Klodeks, līķauta tēls ir "tik biedējošs un vienlaikus tik skaists, ka nevar paiet tam garām bez dievinājuma".[13]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Alan D. Adler (2002). The orphaned manuscript: a gathering of publications on the Shroud of Turin. p. 103. ISBN 88-7402-003-1.
  2. ↑ John H. Heller (1983). Report on the Shroud of Turin. Houghton Mifflin. ISBN 0-395-33967-7.
  3. ↑ McCrone Research, Initial Examination - 1979, retrieved 16 Jun 2013.
  4. ↑ Bernard Ruffin (1999). The Shroud of Turin. Our Sunday Visitor. p. 14. ISBN 0-87973-617-8.
  5. ↑ 5,0 5,1 Joan Carroll Cruz (1984). Relics. Our Sunday Visitor. p. 49. ISBN 0-87973-701-8.
  6. ↑ «Kristus līķauts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 5 maijs 2018.
  7. ↑ «Turīnas līķauts». Golema konspekti. Skatīts: 5 maijs 2018.
  8. ↑ "To see the Shroud : 2M and counting". Zenit. May 5, 2010
  9. ↑ Barrie M. Schwortz. "Shroud Exhibitions". The Shroud of Turin (shroud.com). Shroud of Turin Education and Research Association, Inc. Retrieved 2010-03-04.
  10. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 4. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 29. janvārī.
  11. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 13. augustā. Skatīts: 2015. gada 29. janvārī.
  12. ↑ «Turīnas līķauts». Skatīts: 5 maijs 2018.
  13. ↑ 2009. Svētie Simboli. ISBN 978-9984-23-313-0.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Turīnas_līķauts&oldid=4047312"