Tvaikonis

RMS Titāniks 1912. gadā bija lielākais tvaikonis pasaulē (nogrima 15. aprīlī)

Tvaikonis ir ar tvaiku darbināms kuģa veids, kas lielākoties paredzēts okeāna vai jūru kuģošanai. Šos kuģus darbina viens vai vairāki tvaika dzinēji vai tvaika turbīnas, kas piedzen dzenskrūves vai dzenratus. Pirmos tvaikoņus sāka izmantot 19. gadsimta sākumā, lai gan pirms tam jau bija atsevišķi mēģinājumi.

Tā kā tvaikoņi bija mazāk atkarīgi no vēja virzieniem, pavērās jauni tirdzniecības ceļi. Tos raksturoja kā "galveno pirmā tirdzniecības globalizācijas viļņa (1870—1913) virzītājspēku" un "cilvēces vēsturē nepieredzēta starptautiskās tirdzniecības pieauguma" veicinātājus.

Sākotnēji tvaikoņiem kā piedziņas ierīci izmantoja dzenratus, ja neskaita Džona Fitča pirmos eksperimentus ar airiem, ko darbināja tvaika dzinējs. Dzenrati varēja atrasties kuģa sānos vidusdaļas rāmja zonā vai aiz pakaļgala. 20. gadsimta sākumā dzenratus aizstāja dzenskrūve. Sākotnēji kā enerģijas avotu tvaika dzinējiem izmantoja malku un akmeņogles, vēlāk naftas produkti (mazutu).

Atšķirībā no tvaika lokomotīvēm, tvaikoņi var izmantot tvaika kondensāciju, lai samazinātu spiedienu cilindru izejā, kas ievērojami palielina kuģa tvaika dzinēja lietderības koeficientu. Turklāt tvaikoņi izmantoja efektīvākus ūdenscauruļu katlus salīdzinājumā ar gāzes cauruļu katliem, kurus uzstādīja tvaika lokomotīvēm, un tvaika dzinēju maksimālā jauda līdz aptuveni 20. gadsimta 70. gadu vidum pārsniedza dīzeļdzinēju maksimālo jaudu. Turklāt tvaikoņi nav izvēlīgi attiecībā uz degvielas šķiru un kvalitāti. Tāpēc tvaikoņu būvniecība turpinājās daudz ilgāk, vismaz līdz 20. gadsimta 80. gadiem, nekā tvaika lokomotīvju būvniecība, ko pārtrauca jau 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tvaikonis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)