Ubihu valoda

Ubihu (vai ubiku) valoda ir izmirusi ziemeļrietumu Kaukāza valoda, ko savulaik runāja ubiku tauta — čerkesu tautas etniskā grupa, kas sākotnēji apdzīvoja Melnās jūras austrumu piekrasti, pirms čerkesu genocīda laikā masveidā tika deportēta uz Osmaņu impēriju.

Ubihu valodas sākotnējais izplatības areāls bija Kaukāza Melnās jūras piekraste, kas mūsdienās ir Soču pilsētas rusificētais Lazarevas, Centrālā un Hostinas rajonu reģions.

19. gadsimta 60. gados pēc Kaukāza kara ubihiem no Krievijas Impērijas iestādēm tika izvirzīts ultimāts, kurā viņiem tika pieprasīts vai nu pieņemt Krievijas pilsonību un pārcelties uz dzīvi Kubaņas stepēs, vai arī pārcelties uz Osmaņu impēriju (tagad Turciju). Lielākā daļa ubihu izvēlējās emigrēt uz Turciju. Pēc deportācijas Kaukāzā palika piecas vai sešas ģimenes (aptuveni 40 cilvēki), kas dzīvoja adigu ciemos Kubaņas apgabalā un netālu no Golovinkas ciema, kā arī atsevišķi ubihi, kas bija precējušies ar vietējiem adigu iedzīvotājiem.

Tā rezultātā valoda zaudēja savu dabisko dzīvotni. Turcijā ievērojami pastiprinājās jau iepriekš notiekošā ubihu valodas vārdu aizstāšana ar turku valodas vārdiem. Tā rezultātā, kā arī asimilācijas ar turkiem un čerkesiem dēļ Turcijā pašlaik dzīvo līdz pat 10 000 ubihu pēcteču; viņi ir stipri asimilējušies un runā turku un čerkesu valodā.

Ubihu valodā runāja līdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumam. Pēdējais zināmais šīs valodas runātājs Tevfiks Esenčs nomira 1992. gadā Hadžiosmanas ciematā Turcijā.

Ubihu valoda ir ergatīva un polisintētiskā valoda ar augstu aglutinācijas pakāpi, polipersonālu verbālu saskaņu un ļoti lielu skaitu atšķirīgu līdzskaņu, bet tikai diviem fonēmiski atšķirīgiem patskaņiem. Ar aptuveni astoņdesmit līdzskaņiem tai ir viens no lielākajiem līdzskaņu krājumiem pasaulē un lielākais skaits jebkurā valodā bez klikšķiem.