Uhaku horizonts
| Uhaku horizonts | |
|---|---|
 Uhaku horizonta atsegums pie Osmusāres |
|
| Pamatinformācija | |
| Stratotips: | Uhaku atsegums |
| Vecums: | 460,9 — 462,6 Ma |
| Atklājējs: | Armins Epiks |
| Stratigrāfija | |
| Sistēma: | Ordoviks |
| Nodalījums: | Vidusordoviks |
| Stāvs: | Darrivilas |
| Horizonts: | Uhaku |
| Svīta: | taurupes, daugavpils u.c. |
| Ģeogrāfija | |
| Valsts: | Latvija, Igaunija |
| Reģions: | Baltija |
| Raksturlielumi | |
| Iežu sastāvs: | kaļķakmeņi |
| Biezums: | ap 12-14 m |
| Fosilijas: | trilobīti, gliemeņvēži, hitinozoji, konodonti |
Uhaku horizonts ir vidusordovika stratigrāfiskā vienība Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu daļā. Pirmo reizi to izdalīja igauņu ģeologs Armins Epiks 1937. gadā. Horizonts nosaukts Uhaku upes (Erras upes sinonīms) vārdā, Austrumviru apriņķī, Igaunijā. Horizonta stratotips atrodas Uhaku atsegumā. Uhaku horizonts uzguļ lasnamē horizontam, bet to sedz kukruzes horizonts. Uhaku horizonta vecums ir 460,9—462,6 Ma un tas veidojās Darrivilas laikmeta beigās.[1] Robeža starp uhaku un kukruzes horizontiem vienlaicīgi ir arī robeža starp vidusordoviku un augšordoviku.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Latvijas teritorijā uhaku horizonta biezums sastāda vidēji 12 līdz 14 metrus. Valsts rietumu un centrālajā daļā svītu veido pelēki, viļņainslāņoti organogēni taurupes svītas detrītkaļķakmeņi. Dienvidaustrumu daļā — pelēki organogēni daugavpils svītas vidusdaļas detrītkaļķakmeņi un merģeļi ar piritizētām izskalojuma virsmām. Nogulumos atrodami daudzveidīgi trilobītu, ostrakodu, konodontu, hitinozoju kompleksi, pēc kuriem ir izdalītas biostratigrāfiskās zonas.[2]
Igaunijā Uhaku horizonts litostratigrāfiski ietver kirgekaldas svītu ar koļalas, erras un pjartlioru pasvītām, bet Dienvidigaunijā to pārstāv taurupes svīta. Lietuvā uhaku horizonts ietver krastajas un drukšjajas svītas. Siļjanas meteorīta krāterī Zviedrijā to pārstāv furudalas svītas kaļķakmeņi.
Igaunijā nogulumu griezums stiepjas no Osmusāres līdz Narvas ūdenskrātuvei, ejot caur Kohtla-Jervi un Kukruzi. Sakarā ar degslānekļa (kukersīta) ieguvi, nogulumu griezums ir paplašinājies. Uhaku horizonts ir izplatīts visā Igaunijas teritorijā, izņemot Valmieras-Mīnistes-Lokno pacēlumu. Nogulumu atsegumi atsedzas Osmusārē, Uhaku karsta zonā un Paldiski. Bez Ziemeļigaunijas rietumu daļas svītas slāņi atsedzas arī Tornimjaē piekrastē, Austrumviru apriņķī, kā arī Harku, Kadakas, Lasnamē u.c. karjeros. Igaunijā horizonta sastāvā dominē kaļķakmens. Tas satur merģeļa starpkārtas, bet valsts ziemeļaustrumos kaļķakmens slāņos ir arī arī plāni (līdz 2 cm) kukersīta starpslāņi, kas ir senākie pasaulē. Pie horizonta apakšējās robežas ir bieži getīta ooīdi.
Paleontoloģiskais raksturojums
[labot | labot pirmkodu]Uhaku horizonts paleontoloģiski ir līdzīgs lasnamē horizontam, kuru pārstāv trilobīti — Pseudoasaphus aciculatus, Illaenus intermedius, I. schroeteri, Pseudobasilicus? brachyrachis, Pseudomegalespis patagiata, ostrakodi — Euprimites effusus, Steusloffia linnarssoni, Uhakiella coelodesma, U. kohtlensis, konodonti — Drepanodus arcuatus.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
- ↑ Latvijas daba. 5. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 253. lpp.
- ↑ Биргер, А. Я. и др., Геологическое строение и полезные ископаемые Латвии, Рига, Зинатне, 1979. 50-51. lpp.