Ukrainas Padomju Tautas Republika

	Українська Народна Республіка Рад ; Ukrainas Padomju Tautas Republika
	Krievijas SFPR republika
	Karogs
Pārvaldes centrs	Harkiva
Valoda(s)	ukraiņu, krievu
Valdība	padomju republika
	Visukrainas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs
- 1917. gada 27. decembris (v.s. 14. decembris) — 1918. gada 19. marts	Juhims Medvedevs
Likumdevējs	padomes
Vēsturiskais laikmets	Pirmais pasaules karš un Krievijas pilsoņu karš
- Pasludināta	1917. gada 25. decembrī (v.s. 12. decembrī)
- Apvienota ar Odesas Padomju Republiku, izveidojot Ukrainas Padomju Republiku	1918. gada 19. martā
Nauda	rublis
Mūsdienās	Ukraina; Krievija

	Українська Народна Республіка Рад ; Ukrainas Padomju Tautas Republika
	Krievijas SFPR republika
	Karogs
Pārvaldes centrs	Harkiva
Valoda(s)	ukraiņu, krievu
Valdība	padomju republika
	Visukrainas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs
- 1917. gada 27. decembris (v.s. 14. decembris) — 1918. gada 19. marts	Juhims Medvedevs
Likumdevējs	padomes
Vēsturiskais laikmets	Pirmais pasaules karš un Krievijas pilsoņu karš
- Pasludināta	1917. gada 25. decembrī (v.s. 12. decembrī)
- Apvienota ar Odesas Padomju Republiku, izveidojot Ukrainas Padomju Republiku	1918. gada 19. martā
Nauda	rublis
Mūsdienās	Ukraina; Krievija

Ukrainas Padomju Tautas Republika (ukraiņu: Українська Народна Республіка Рад, krievu: Украинская Народная Республика Советов) bija īslaicīgi pastāvoša (1917—1918) padomju republika Krievijas SFPR sastāvā, kuras izveidi pasludināja 1917. gada 25. decembrī Harkivā sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress. Republiku pārvaldīja iepriekš Padomju Krievijas kontrolētajā Kurskā izveidotā Ukrainas pagaidu strādnieku un zemnieku valdība. Vēlāk republika tika apvienota Ukrainas Padomju Republikā un galu galā likvidēta, jo Krievijas SFPR valdības pārtrauca tai atbalstu, parakstot Brestļitovskas miera līgumu, kā arī tās teritoriju okupēja Vācijas Impērijas karaspēks.

Nosaukums

Ukrainas Padomju Tautas Republikas historiogrāfijā tiek lietoti arī šādi valsts nosaukumi:

Ukrainas Strādnieku, zemnieku, karavīru un kazaku deputātu padomju tautas republika (Українська Народна Республіка Рад робітничих, селянських, солдатських і козацьких депутатів)^[1]
Padomju Ukrainas Tautas Republika, Padomju UTR, PUTR (Радянська Українська Народна Республіка, Радянська УНР, РУНР)^[1]^[2]
Ukrainas Tautas Padomju Republika (Українська Народна Радянська Республіка, УНРР)^[1]
Ukrainas Tautas Sociālistiskā Republika (Українська Народна Соціалістична Республіка, УНСР)^[1]

Vēsture

Gatavošanās Visukrainas padomju kongresam Kijivā

Ideju sasaukt Visukrainas padomju kongresu izvirzīja boļševiku frakcija Kijivas strādnieku deputātu padomes izpildkomitejas ietvaros Kijivas pilsētas strādnieku un karavīru deputātu padomju izpildkomiteju apvienotajā sesijā 1917. gadā 16. novembrī (v.s. 3. novembrī), drīz pēc neveiksmīgā Kijivas boļševiku sacelšanās mēģinājuma. Padomju apvienotā sesija pieņēma boļševiku rezolūciju par kongresu 1917. gada 17. novembrī (v.s. 4. novembrī). 1917. gada 24. novembrī (v.s. 11. novembrī) tādu pašu rezolūciju pieņēma arī Harkivas strādnieku un karavīru deputātu padome, arī boļševiku priekšlikuma rezultātā. Kijivas boļševiku izvirzīto priekšlikumu atbalstīja Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas Centrālā komiteja un Padomju Krievijas valdība.

1917. gada 30. novembrī (v.s. 17. novembrī) notika sarunas starp Sergeju Bakinski, kurš pārstāvēja Kijivas boļševikus,^[4] Mikolu Poršu, kurš pārstāvēja Ukrainas Centrālo Radu, un jauniecelto (1917. gada 26. novembrī (v.s. 13. novembrī)) Padomju Krievijas Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru Josifu Staļinu. Staļins pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas valdības rīkojuma nekavējoties ieteica rīkoties, lai sasauktu šādu kongresu. Viņš arī uzstāja, ka varai nevajadzētu palikt Ukrainas Centrālās Radas rokās, bet gan jānodod reģionālajam padomju kongresam un vietējām padomēm. Boļševiku izvirzītā priekšlikuma rezultātā gatavošanos Visukrainas padomju kongresa sapulcei veica Dienvidrietumu apgabala strādnieku, zemnieku un karavīru deputātu padomju reģionālā izpildkomiteja, kas izveidota 1917. gada pavasarī Kijivā.

1917. gada 7. decembrī (v.s. 24 novembrī) reģionālā izpildkomiteja pieņēma deklarāciju par visas Ukrainas padomju kongresa sapulci 1917. gada 16. decembrī (v.s. 3. decembrī) Kijivā. Tika izveidots organizatoriskais birojs, kas izveidoja pārstāvniecības sistēmu, pieņemot, ka kongresu apmeklēs aptuveni 500 cilvēku. Kongresā vajadzēja piedalīties visu strādnieku, zemnieku un karavīru deputātu padomju pārstāvjiem no guberņām, apriņķiem un pilsētām, arī no tām, kas atradās ukraiņu partiju varā. Taču reprezentācijas sistēma deva lielas priekšrocības industriālo reģionu un lielo pilsētu padomju delegātiem, kur boļševikiem bija vislielākā vara. Turpretim zemnieku pārstāvniecība bija tik ierobežota, ka tā būtu vēl mazāka nekā 4. Valsts Domes sasaukuma laikā (1912—1917) Krievijas Impērijas laikā.

Decembra notikumi, kongress un padomju ultimāts

Lai aktivizētu boļševiku organizācijas un palielinātu to kontroli pār padomēm Ukrainas teritorijā, boļševiku vadība uzskatīja par nepieciešamu izveidot Visukrainas boļševiku centru. Šim nolūkam Kijivā ieradās Boļševiku partijas Centrālkomitejas loceklis Grigorijs Zinovjevs kopā ar Krievijas valdības komisāru no Rumānijas frontes Semjonu Rošalu. 1917. gada 11. decembrī (v.s. 29 novembrī) Kijivas Kara revolucionārā komiteja Ukrainas Centrālajai Radai izvirzīja ultimātu, draudot iznīcināt Kijivu vai nodot boļševikiem varu Ukrainā. Tajā pašā laikā, Jevgēnijai Bošai izdevās no Rumānijas frontes virzīt 7. armijas 2. gvardes korpusu uz Kijivu, lai atbalstītu kārtējo boļševiku sacelšanos. Ar Kijivas komandanta Jurija Kapkana un 1. Ukrainas korpusa ģenerāļa Pavlo Skoropadska pūliņiem šo sacelšanos, gandrīz bez asinsizliešanas, preventīvi apturēja.^[5]

1917. gada 16.—18. decembrī (v.s. 3.—5. decembrī) Kijivā notika reģionālais Ukrainas boļševiku kongress. Kongress nolēma izveidot Ukrainā vienotu boļševiku partiju un nosaukt to par "KSDS(b)P — Ukrainas sociāldemokrātija" (РСДРП(б) — Социал-демократия Украины). Partija ievēlēja Centrālo komiteju, kuras sastāvā bija Ausems, Šahrajs, Lapčinskis, Boša, Zatonskis, Aleksandrovs, Kuliks, Griņevičs, Gorvics un kandidāti Luksemburgs, Gamarņiks, Galperins, Pjatakovs. 1917. gada 17. decembrī (v.s. 4. decembrī) Kijivas Tirgotāju asamblejas ēkā sākās Visukrainas padomju kongress. Pēc tam, kad boļševiki saprata, ka viņi neiegūs vairākumu kongresā, viņi pieprasīja, lai sapulce netiktu atzīta par kongresu, bet gan par sanāksmi. Kad viņu priekšlikums tika noraidīts, 127 boļševiki pameta kongresu. Tajā pašā dienā, Padomju Krievijas valdība Ukrainas Centrālajai Radai nosūtīja Vladimira Ļeņina un Ļeva Trocka parakstītu ultimātu, dodot Ukrainas Radai 48 stundas atbildes sniegšanai. Nākamajā dienā Krievijas valdība, negaidot atbildi, paziņoja, ka uzskata Ukrainas Centrālo Radu par savu ienaidnieku un iecēla Vladimiru Antonovu-Ovsejenko par padomju Sarkanās gvardes komandieri. 1917. gada 18. decembrī (v.s. 5. decembrī) 124 delegāti, kas pameta Visukrainas padomju kongresu, sapulcējās īpašā sanāksmē Kijivas Centrālajā arodbiedrību birojā un pieņēma rezolūciju par nerimstošo cīņu ar Ukrainas Centrālo Radu, par Visukrainas Padomju Centrālās izpildkomitejas tūlītēju ievēlēšanu un par pārcelšanos uz Harkivu, lai tur rīkotu kongresu. 1917. gada 20. decembrī (v.s. 7. decembrī) Ukrainas Centrālā Rada nosūtīja atbildi uz Padomju Krievijas valdības ultimātu, kuru parakstīja Volodimirs Vinničenko un Simons Petļura, to noraidot. Nākamajā dienā sarkangvardi Antonova-Ovsejenko vadībā iebruka Harkivā, 1917. gada 22. decembrī (v.s. 9. decembrī) pilnībā pārņemot pilsētu un uzsākot Ukraiņu—padomju karu. Ovsijenko armiju atbalstīja čekas militārie formējumi Mihaila Rozena vadībā. Tajā pašā dienā (22. decembrī (v.s. 9. decembrī)), sākās Brestļitovskas līguma pirmais sarunu posms, lai gan tā parakstīšana prasīja divus mēnešus.

Krievu mēreno sociālistu partiju popularitātes pagrimums pēc Oktobra apvērsuma pamudināja ukraiņu sabiedrību vairāk atbalstīt ukraiņu nacionālistu partijas. Ukraiņu boļševiki atkal sapulcējās Harkivā (kur ukraiņu nacionālisma ideoloģijai bija mazs atbalsts) un 1917. gada 24. decembrī (v.s. 11. decembrī) pasludināja sevi par visas Ukrainas valdību. Vietējie boļševiki Odesā un Jekaterinoslavā sacēlās un pārņēma varu šajās pilsētas.^[6]

Padomju valdības izveidošana

Pēc tam, kad Sarkanā gvarde bija kontrolējusi Harkivu divas dienas, beidzot notika 2. Visukrainas padomju kongress. Sesija tika atklāta Muižnieku Sapulces ēkā. 1917. gada 25. decembrī (v.s. 12. decembrī) Kongress pasludināja Ukrainas Padomju Tautas Republikas izveidi un par tās valdību izveidoja Visukrainas Centrālo izpildkomiteju (CIK). 1917. gada 26. decembrī (v.s. 13. decembrī) notika Padomju Ukrainas CIK pirmā sesija, kurā ievēlēja prezidiju un komisijas. Par CIK priekšsēdētāju ievēlēja Juhims Medvedevs no Ukrainas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. Tajā pašā dienā padomju valdība izveidoja Ukrainas Tautas sekretariātu, organizāciju, kas bija līdzīga tās galvenajam konkurentam Ukrainas Centrālās Radas Ģenerālsekretariātam. Turklāt Krievijas Tautas komisāru padome saņēma telegrammu par padomju varas nodibināšanu Ukrainā.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Калініченко В.В. Історія України. Частина ІІІ:1917-2003 рр.». www-history.univer.kharkov.ua (ukraiņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. decembrī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.
↑ Українська революція і державність (1917-1920 рр.) (ukraiņu). Національна академія наук України. 2001. gadā. 39–42. lpp. ISBN 978-966-02-2105-5.
↑ «Флаги Советской Украины © Russian Centre of Vexillologia and Heraldry». vexillographia.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 26. novembrī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.
↑ «Yandex Dictionary on Bakinsky». slovari.yandex.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.
↑ «Kalinichenko, V.V., Rybalka, I.K. "The October Revolution in Petrograd". History of Ukraine, a textbook for historic departments. Kharkiv National University of Karazin. Kharkiv 2004». history.univer.kharkov.ua. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. augustā.
↑ Richard Pipes. The Formation of the Soviet Union: Communism and Nationalism, 1917-1923 (angļu). Harvard University Press, 1997. gadā. 121–124. lpp. ISBN 978-0-674-30951-7.

[nosauk-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Калініченко В.В. Історія України. Частина ІІІ:1917-2003 рр.». www-history.univer.kharkov.ua (ukraiņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 21. decembrī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.

[2] Українська революція і державність (1917-1920 рр.) (ukraiņu). Національна академія наук України. 2001. gadā. 39–42. lpp. ISBN 978-966-02-2105-5.

[3] «Флаги Советской Украины © Russian Centre of Vexillologia and Heraldry». vexillographia.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 26. novembrī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.

[4] «Yandex Dictionary on Bakinsky». slovari.yandex.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2025. gada 10. februārī.

[5] «Kalinichenko, V.V., Rybalka, I.K. "The October Revolution in Petrograd". History of Ukraine, a textbook for historic departments. Kharkiv National University of Karazin. Kharkiv 2004». history.univer.kharkov.ua. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 30. augustā.

[6] Richard Pipes. The Formation of the Soviet Union: Communism and Nationalism, 1917-1923 (angļu). Harvard University Press, 1997. gadā. 121–124. lpp. ISBN 978-0-674-30951-7.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]