Ukrainas vēsturiskās zemes
.png)
Ukrainas vēsturiskās zemes (ukraiņu: Історичні землі України) veidojušās gadsimtu gaitā. Pēc Kijivas Krievzemes izveidošanās un sabrukuma, mūsdienu Ukrainas teritorijā par varu cīnijās vairākas kaimiņvalstis. Pēc kazaku pašnoteikšanās zuduma un Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas, ukraiņu zemes nokļuva Krievijas Impērijas, Hābsburgu monarhijas un Osmaņu impērijas pakļautībā.
Kijivas Krievzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Austrumslāvu cilšu zemēs izveidojusies Kijivas Krievzeme veidoja administratīvo dalījumu kņazistēs. Kā svarīgākās minamas Kijivas, Čerņihivas kņaziste, Novgorodas-Severskas kņaziste, Perejaslavļas kņaziste, Galīcijas-Volīnijas kņaziste, kā arī mazāk nozīmīgās Turovas kņaziste un Drevļanu zemes. Kņazistes bija iedalītas apgabalos (волость), ar tā spēcīgāko pilsētu kā pārvaldes centru.
Kijivas Krievzemes mantiniece, Galīcijas-Volīnijas kņaziste 13. un 14. gadsimtā apvienoja lielāko daļu mūsdienu Rietumukrainas. Pilsētas šeit iegūst Magdeburgas tiesības. Kā pirmā 1339. gadā tās iegūst Sanoka, kurai seko Ļviva, Kamjaneca-Podiļska, Lucka un citas.
Lietuvas un Polijas pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
14. gadsimta otrajā pusē lielāko daļu mūsdienu Ukrainas pakļauj Lietuvas dižkunigaitija un Polijas Karaliste. Lietuvas kontrolētajās zemēs sākotnēji saglabājas iepriekšējo kņazistu sistēma, par kņaziem kļūstot Lietuvas valdošās dinastijas pārstāvjiem. Šāda sistēma pastāv Volīnijā, Kijivā, Novgorodā-Severskā, Cerņigovā un Podolijā. Pēc 1470. gada kņazistu vietā Lietuva izveidoja Kijivas, Braclavas un Volīnijas vojevodistes lielhercoga iecelta vojevodas pakļautībā. Vojevodistes dalās povitās (повіт) un sīkāk apgabalos (волость). Galīciju 1349. gadā sagrāba Polija, taču līdz 1434. gadam tā saglabāja pašnoteikšanos.[1]
Pēc 1569. gada Ļubļinas ūnijas noslēgšanas, lielākā daļa ukraiņu zemju nokļuva Polijas kroņa zemju sastāvā. Tiek izveidotas jaunas vojevodistes — Rutēnijas vojevodiste, Belzas vojevodiste, Podolijas vojevodiste, Braclavas vojevodiste, Volīnijas vojevodiste, Kijivas vojevodiste un Čerņihivas vojevodiste. Berestijas un Podļašijas vojevodistes paliek Lietuvas pakļautībā. Polijas sastāvā iekļautajās ukraiņu vojevodistēs spēkā ir 1588. gada Lietuvas statūti un poļu likumi. Pilsētās ar Magdeburgas tiesībām, turpināja darboties vēlētās pašvaldības.
1699. gadā Podoliju no osmaņiem atkaroja Polija—Lietuva.
Karpatu apgabals[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aizkarpatu apgabalu 13. gadsimtā okupēja Ungārijas Karaliste, kas tajā izveidoja septiņas grāfistes — Szepes, Zemplenas, Šarošas, Ungas, Ugočas, Beregas, Marmarošas. Grāfistes (комітат) pārvaldīja karaļa iecelti župani. 16. gadsimta sākumā lielākā Aizkarpatu apgabala daļa nokļuva Transilvānijas hercogistes pakļautībā, bet pēc 1699. gada — Austrijas Hābsburgu varā.
Mūsdienu Bukovina sākotnēji atradās Kijivas Krievzemes un vēlāk Galīcijas-Volīnijas kņazistes pakļautībā. No 14. gadsimta vidus līdz 15. gadsimtam šeit atradās Šipinckas zeme. Tad, nokļūstot Moldāvijas sastāvā, Bukovina tika sadalīta trīs apgabalos — Čerņivcu, Hotinas un Sučavas. 1514. gadā Moldāviju un Bukovinu iekaroja Osmaņu impērija. 1774. gadā Bukovina (neskaitot Hotinas apgabalu) nokļuva Austrijas Hābsburgu varā un 1787. gadā tika pievienota Galīcijai. Hotinas apgabalu 1812. gadā iekaroja un anektēja Krievijas Impērija.
1772. gadā Rutēnijas vojevoiste (neskaitot Hotinas apgabalu) nokļuva Hābsburgu varā, kam 1774. gadā seko Bukovīna. Austrieši šeit izveidoja kroņa zemi — Galīcijas un Lodomērijas karalisti ar galvaspilsētu Ļvivā. Karalistes gubernatoru iecēla imperators. Līdz ar Austroungārijas izveidošanu, Bukovīna un austrumu Galīcija palika Austrijas, bet Aizkarpatu apagabals — Ungārijas pakļautībā.[1]
Melnās jūras piekraste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnās jūras piekraste un Krima bija zemes, kur regulāri notika kari starp Krievzemes kņaziem un klejotāju tautām. Tamaņas pussala, Krimas austrumi kopā ar Azovas jūras un Kubaņas apgabalu zemēm veidoja Tmutarkaņas kņazisti, kas 11. gadsimta sākumā nokļuva Kijivas Krievzemes pakļautībā. 13. gadsimtā apgabalu iekaroja mongoļi un tatāri. Pēc mongoļu impērijas sabrukuma šeit izveidojās Krimas haniste, kas pastāvēja līdz 1783. gadam.
Kazaku zemes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zaporižjas Siča bija kazaku apgabals, kas uz dienvidiem no Dņepras krācēm tiek izveidots, lai novērstu tatāru un turku iebrukumus. 16. gadsimta otrajā pusē Zaporižjas Sičas administratīvo sistēmu veidoja dalījums pulkos, kurus vada pulkveži. Kazakus vadīja vēlēts hetmanis, kura izpildvaru vadīja atamans (otamans). Bohdana Hmeļnicka sacelšanās rezultātā izveidojas Hetmanāts, kura pārvaldē tiek pārņemtas daudzas no Zaporižjas Sičas tradīcijām. Hetmanāts atrodas Kijivas, Čerņihivas un Braclavas vojevodistu teritorijās, aizņemot ap 200 000 km2 plašu teritoriju. Galvaspilsēta atradās Čihirinā.[1] Hmeļņicka sacelšanās un reģiona postošo karu rezultātā 1667. gadā noslēgtais Andrusovas pamiera Kreisā krasta Ukrainu (kopā ar Kijivu un Zaporižju) nodeva Maskavijas pārvaldībā, bet Labā krasta Ukrainā saglabājās poļu vara.
Pēc Poltavas kaujas un hetmaņa Mazepas sakāves Hetmanāta pašnoteikšanās tiesības aizvien vairāk ierobežoja, līdz 1782. gadā tas beidza pastāvēt un tika iekļauts Krievijas Impērijas pārvaldes sistēmā.
Polijas kroņa zemju sastāvā palika Labā krasta Ukrainas zemes — Podolija, Volīnija, Galīcija, Helmas apgabals, Podļašija, un Sanas apgabals. Baidoties no tālākiem kazaku dumpjiem, 1699. gadā kazaku vienības tika izformētas un kazaku pašpārvalde likvidēta, atjaunojot bijušo vojevodistu sistēmu.
Pēc Zaporižjas Sičas likvidēšanas 1775. gadā tika radīta Azovas guberņa un Jaunkrievijas guberņa. Likvidētā Hetmanāta vietā izveidoja Kijivas, Harkivas, Čerņihivas, Novgorodas-Siverskas un Jekaterinoslavļas guberņas. 1783. gadā iekarotās Krimas hanistes vietā izveidoja Taurijas guberņu, ar centru Simferopolē.
Pēc Polijas-Lietuvas ūnijas likvidēšanas Kijivas, Braclavas un Volīnijas vojevodistes nokļuva Krievijas sastāvā. Šeit izveidoja Podolijas, Braclavas un Volīnijas guberņas. 19. gadsimta sākumā Krievijas Impērijai ukraiņu zemēs bija deviņas guberņas — Kijivas, Poltavas, Čerņihivas, Harkivas, Jeaterinoslavļas, Hersonas, Tavrijas, Podolijas un Volīnijas. 1815. gadā Krievijas Impērija anektēja Holmas un Podļašijas apgabalus. 1831. gadā tos iekļāva Sedlces, Ļubļinas un Hrodna guberņu sastāvā. 1912. gadā izveidoja Helmas guberņu.[1]