Uldis Ģērmanis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Uldis Ģērmanis
Uldis Ģērmanis
Personīgā informācija
Dzimis 1915. gada 4. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Novaja Ladoga, Krievijas impērija
Miris 1997. gada 19. decembrī (82 gadi)
Valsts karogs: Zviedrija Stokholma, Zviedrija
Dzīves vieta Rīga, Stokholma
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Mirdza Ģērmane
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, vēsturnieks
Valoda latviešu, zviedru, vācu, angļu
Slavenākie darbi Latviešu tautas piedzīvojumi; The Latvian Saga; Zili stikli, zaļi ledi
Augstskola Latvijas Universitāte, Stokholmas Universitāte

Uldis Ģērmanis (dzimis 1915. gada 4. oktobrī, miris 1997. gada 19. decembrī[1]) bija latviešu vēsturnieks un rakstnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures maģistrs (1943), Stokholmas Universitātes vēstures doktors (1974), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1992). Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1995. gadā). Specializējies jaunāko laiku, it sevišķi Padomju Savienības un latviešu strēlnieku vēsturē.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1915. gada 4. oktobrī teātra aktiera Jāņa Ģērmaņa un viņa sievas Augustes ģimenē Novaja Ladogā, Krievijā, kur viņa vecāki bija devušies Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās.

Mācījās Rīgas 23. pamatskolā un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, uzņemts studentu korporācijā Fraternitas Livonica (1935). 1939. gadā viņš Latvijas studentu volejboja komandas sastāvā ieguva zelta medaļu Monako pasaules studentu olimpiādē. Studijas pabeidza Vācu okupācijas laikā, kad 1943. gadā ieguva maģistra grādu par pētījumu Kurzemes 18. gadsimta vēsturē.

2. pasaules kara beigās 1944. gadā viņu iesauca Latviešu leģionā, kur viņš pildīja kara ziņotāja pienākumus. Īsi pirms Kurzemes cietokšņa kapitulācijas 1945. gada 7. maijā viņš devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Sākumā bija strādnieks lauka, meža un transporta darbos. Turpinot studijas Stokholmas universitātē, viņš 1953. gadā ieguva maģistra grādu vēsturē.

Strādāja par skolotāju Zviedrijas vidusskolās, līdztekus nodarbojās ar Latvijas vēstures pētniecību un publicējās zviedru un latviešu presē, reizēm ar pseidonīmu Ulafs Jansons (arī Dr. Ulafs Jāņsons). Neparastu popularitāti ieguva Ulža Ģērmaņa "jauniem un veciem trimdas latviešiem" veltītā grāmata "Latviešu tautas piedzīvojumi" (1959). Pēc Latvijas apciemojuma uzrakstīja grāmatu "Zili stikli, zaļi ledi. Rīgas piezīmes" (1968-1969). Uzstājās ar priekšlasījumiem trimdas latviešu centros ASV un Austrālijā, savu ceļojumu aprakstus ar nolasīto referātu tekstiem publicēja grāmatās "Tā lieta pati nekritīs. Amerikas piezīmes" (1971) un "Tālu tālumā, lielā plašumā. Austrālijas piezīmes" (1977).

1974. gada 31. maijā ieguva doktora grādu ar pētījumu par Jukumu Vācieti un latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules kara un Oktobra revolūcijas laikā, kas tika kritizēta Latvijas PSR presē.[2] Tajā pašā gadā vācu valodā iznāca viņa grāmata Oberst Vācietis un die lettischen Schuetzen im Weltkrieg und in der Oktoberevolution (1974).

Viņa autobiogrāfisko romānu "Pakāpies tornī" pirmo daļu publicēja 1987. gadā, otro − 1991. gadā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas publicēja rakstu krājumus "Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi" (1990), "Izvērtēšanai. Par mūsu vēsturisko pieredzi" (1993), "Jaunie laiki un pagātnes ēnas. Fakti un vērtējumi 1991-1995" (1995).

Miris 1997. gada 19. decembrī Stokholmā.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visvairāk izdotā Ulža Ģērmaņa grāmata "Latviešu tautas piedzīvojumi" pirmo reizi publicēta turpinājumos žurnālā "Jaunā Gaita" (nr. 8-21, 1957-1959). Kā grāmatu to pirmo reizi 1959. gadā publicēja Daugavas apgāds Stokholmā Normunda Hartmaņa grafiskā iekārtojumā, otro izdevumu (1974) ilustrēja Ēriks Magons, ceturto (1987), arī dažus nākamos, Gvido Brūveris. 1998. gada izdevumu ilustrēja Tenis Grasis. Kopumā grāmata izdota desmit reižu.[4]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pa aizputinātām pēdām. Stokholma: Daugava (1956)
  • Latviešu tautas piedzīvojumi. Stokholma: Daugava (1959). Klausāmgrāmata: [daugavasvanagi.ca]
  • Pašportreti. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1965)
  • Zili stikli, zaļi ledi. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1968)
  • Tā lieta pati nekritīs. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1971)
  • Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg un in der Oktoberrevolution. Stokholma: Almqvist & Wiksell (1974)
  • Tālu tālumā, lielā plašumā. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1977)
  • Zināšanai. Stokholma: Ziemeļzvaigzne (1985)
  • Divi portreti. Stokholma: Atvase (1985)
  • Izvērtēšanai. Stokholma: Memento (1987)
  • Laikmeta liecības. Stokholma: Memento (1988)
  • Pakāpies tornī. Ņujorka: Grāmatu Draugs (1987). Audiogrāmata: [daugavasvanagi.ca] (1992) ISBN 91-87114-14-3
  • Pakāpies tornī. 2. daļa. Stokholma: Memento (1991)
  • Ceļā uz Latviju. Raksti par mūsu vēsturi. Stokholma: Memento (1990, atkārtots izdevums Rīgā 1993) ISBN 91-87114-06-2, ISBN 9187711406
  • Jaunie laiki un pagātnes ēnas. (1995) ISBN 91-87114-20-8, ISBN 5-7966-1030-5
  • Mosties, celies, strādā! 99 + 1 domu grauds. Stokholma: Memento (1998), ISBN 91-87114-31-3, ISBN 978-91-87114-31-1
  • The Latvian Saga. Rīga: Atēna (2007), ISBN 978-9984-34-291-7, atena.lv
  • Dialogi, vēstules un publikācijas, sarakste ar Eduardu Berklavu. Rīga: Valters un Rapa (2007), ISBN 9984-805-09-3
  • Maiņu laika zīmes. Sarakste ar Didzi Liepiņu (1990-1997). Rīga: Valters un Rapa (2014), ISBN 978-9984-805-82-5

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jenss Zvirgzdgrauds. Vēsturnieka Ulda Ģērmaņa piemiņai pēc pārdomām sakarā ar piemiņas semināru Rīgā, Kara muzejā, 1998. gada 2. oktobrī. Žurnāls "Latvijas Vēsture" nr. 4 (1999)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Miris vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis
  2. V. Šteins. Tendenciozi un neprecīzi. Dažas domas par U. Ģērmaņa disertāciju. "Dzimtenes Balss", 1978. gada 21.-27. decembrī
  3. Jānis Krēsliņš. ULDIS ĢĒRMANIS 1915-1997 "Jaunā Gaita" nr. 212, marts 1998.
  4. Jānis Krēsliņš LATVIEŠU TAUTAS PIEDZĪVOJUMI Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000.