Ultrasonogrāfija

Ultrasonogrāfija ir neinvazīva diagnostikas metode, kas izmanto augstas frekvences skaņas viļņus (ultraskaņu), lai iegūtu attēlus no iekšējiem orgāniem, audiem un asins plūsmas. Šī metode ir plaši pielietota medicīnā, jo tā ir droša, salīdzinoši lēta, nesāpīga un tajā netiek izmantots jonizējošais starojums.

Ultrasonogrāfijas darbības princips balstās uz ultraskaņas viļņu atstarošanos no dažādiem audiem. Ierīce, ko sauc par ultrasonogrāfu, izstaro skaņas viļņus caur devēju (zondi), kas tiek novietots uz ādas virsmas ar speciālu gelu, lai nodrošinātu labāku kontaktu. Atstarotie viļņi tiek uztverti atpakaļ un pārvērsti digitālos attēlos, kas tiek attēloti ekrānā.

Ultrasonogrāfiju izmanto dažādās medicīnas nozarēs, piemēram:

• Dzemdniecībā un ginekoloģijā – augļa attīstības kontrolei, grūtniecības komplikāciju diagnosticēšanai.
• Kardioloģijā – sirds struktūras un funkciju izpētei (ehokardiogrāfija).
• Gastroenteroloģijā – aknu, aizkuņģa dziedzera, žultspūšļa un citu vēdera dobuma orgānu izmeklēšanai.
• Uroloģijā – nieru, urīnpūšļa un prostatas izmeklēšanai.
• Muskuļu un skeleta sistēmas izmeklēšanai – locītavu, cīpslu un muskuļu bojājumu diagnostikai.

Modernās ultrasonogrāfijas tehnoloģijas ietver Doplera ultrasonogrāfiju jeb doplerogrāfiju, kas ļauj novērtēt asins plūsmu, kā arī 3D un 4D ultrasonogrāfiju, kas nodrošina detalizētākus un telpiskus attēlus.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ultrasonogrāfija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)