Ungārijas Otrā republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
.png)
Ungārijas Otrā republika (ungāru: Második Magyar Köztársaság), oficiāli Ungārijas Republika (ungāru: Magyar Köztársaság), bija Ungārijas valsts, kas kā parlamentāra republika īslaicīgi pastāvēja pēc Ungārijas Karalistes likvidācijas 1946. gada 1. februārī. Republika tika likvidēta 1949. gada 20. augustā, un tās vietā izveidoja padomju atbalstīto Ungārijas Tautas Republiku.
Republika tika proklamēta pēc Ungārijas padomju okupācijas Otrā pasaules kara beigās un formāli likvidējot Ungārijas monarhiju, kuras karaļa tronis bija vakants kopš 1918. gada, 1946. gada 1. februārī. Sākotnēji šim periodam bija raksturīga nestabila koalīcijas valdība starp demokrātiju atbalstošiem elementiem — galvenokārt Neatkarīgo Sīkzemnieku partiju — un Ungārijas Komunistisko partiju. Pēc padomju spiediena komunisti bija ieguvuši galvenos amatus jaunajā valdībā, it īpaši Iekšlietu ministrijā, neskatoties uz Sīkzemnieku partijas pārliecinošo uzvaru 1945. gada parlamenta vēlēšanās. No šīs pozīcijas komunisti spēja sistemātiski neitralizēt savus pretiniekus soli pa solim, izmantojot politiskās intrigas un sazvērestības. Komunistu līderis Māķāšs Rākoši šo procesu nosauca par "salami taktiku".[2]
Līdz 1947. gada jūnijam komunistiskā partija ar Sīkzemnieku partijas galveno līderu masveida arestiem un piespiedu izraidīšanu bija iznīcinājusi Sīkzemnieku partiju kā politisko spēku un ieguvusi kontroli pār valdību, premjerministra amatā ieceļot komunistu līdzskrējēju. Jaunās vēlēšanas 1947. gada augustā palielināja komunistu skaitu parlamentā, lai gan nekomunistiskās partijas būtībā ieguva tādu pašu balsu skaitu kā 1945. gadā, un vēlēšanas bija ietekmētas ar krāpšanos un iebiedēšanu. Tomēr turpmākajām komunistu mahinācijām un intrigām nākamā gada laikā izdevās likvidēt lielāko daļu atlikušo opozīcijas partiju. Tas vainagojās ar viņu apvienošanos ar Ungārijas Sociāldemokrātisko partiju 1948. gada jūnijā, izveidojot Ungārijas Darbaļaužu partiju, būtībā paplašinot komunistisko partiju ar jaunu nosaukumu. Valdība ieviesa galveno nozaru nacionalizācijas programmas kā daļu no Ungārijas ekonomikas un sabiedrības sovjetizācijas, valstij nokļūstot padomju ietekmes sfērā. 1949. gada augustā valsts tika oficiāli pasludināta par tautas republiku ar komunistiem kā vienīgo likumīgo partiju. Šī komunistu vara, ja neskaita īsu pārtraukumu 1956. gadā, pastāvēja līdz komunisma beigām Ungārijā 1989. gadā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmsākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1944. gada septembra līdz 1945. gada aprīlim, kad Eiropā tuvojās Otrā pasaules kara beigas, Sarkanā armija okupēja Ungāriju. Budapeštas aplenkums ilga gandrīz divus mēnešus, un liela daļa pilsētas tika iznīcināta. Ne Rietumu sabiedrotie, ne Padomju Savienība neatbalstīja nekādas izmaiņas Ungārijas robežās pirms 1938. gada, tāpēc Ungārijas 1947. gadā parakstītais miera līgums pasludināja, ka "1938. gada 2. novembra Pirmās Vīnes arbitrāžas lēmumi tiek pasludināti par spēkā neesošiem".[3] Tas nozīmēja, ka Ungārijas robežas tika pārvietotas atpakaļ uz tām, kas pastāvēja 1938. gada 1. janvārī, un tā zaudēja teritorijas, ko tā bija ieguvusi laikā no 1938. līdz 1941. gadam. Padomju Savienība anektēja arī Karpatu Krievzemi, kuras dažas atsevišķas teritorijas bija Ungārijas sastāvā pirms 1938. gada.
Padomju vara 1944. gada 21. decembrī[4] Debrecenā izveidoja alternatīvu valdību, pirms tā no 1945. gada 18. janvāra līdz 13. februārim ieņēma Budapeštu. Zoltāns Tildi kļuva par pagaidu premjerministru. Padomju valdība prasīja ne tikai visu no PSRS paņemto materiālu atdošanu, bet arī preču atmaksu 300 miljonu ASV dolāru apmērā PSRS, 200 miljonus — Čehoslovākijai un 100 miljonus Rumānijai.[5]
Hiperinflācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielais pieprasījums pēc finansējuma, lai izmaksātu kara reparācijas, un ļoti vāja nodokļu iekasēšanas sistēma nozīmēja, ka 1945. un 1946. gadā nacionālo valūtu pengi iznīcināja viena no pasaules vēsturē vispostošākājām hiperinflācijām.[6] Hiperinflāciju lielā mērā izraisīja nodokļu ieņēmumu nespēja samaksāt valsts kara parādus, taču daži vēsturnieki apgalvo, ka tā bija apzināta Padomju Savienības politika, lai iznīcinātu Ungārijas vidusšķiru.[7] Vienīgais veids, kā atjaunot stabilitāti ekonomikā, bija jauna valūta, tāpēc 1946. gadā tika ieviests forints.
Vāciešu deportācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1946. līdz 1948. gadam puse Ungārijas etniskās vācu minoritātes (apmēram 250 000 cilvēku)[8] tika deportēta uz Vāciju, un starp Ungāriju un Čehoslovākiju notika piespiedu "iedzīvotāju apmaiņa".[9]
Padomju kontrole
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1945. gada novembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās Neatkarīgā Sīkzemnieku partija ieguva 57% balsu. Ungārijas Komunistiskā partija, ko tolaik vadīja Māķāšs Rākoši un Ernē Gerē, divi veterāni no 1919. gada Ungārijas Padomju Republikas, saņēma atbalstu tikai no 17% iedzīvotāju. Padomju spēku komandieris Ungārijā, maršals Kliments Vorošilovs atteicās ļaut Sīkzemnieku partijai izveidot valdību. Tā vietā Vorošilovs izveidoja koalīcijas valdību, kurā komunisti ieņēma dažus galvenos amatus. Šī parlamenta sasaukuma laikā 1946. gada februārī sīkzemnieku līderis Zoltāns Tildi tika iecelts par prezidentu un Ferencs Naģs par premjerministru. Māķāšs Rākoši kļuva par premjerministra vietnieku.
Komunists Lāslo Rajks kļuva par iekšlietu ministru un esot šajā amatā izveidoja Drošības policiju (ÁVO). 1947. gada februārī policija sāka arestēt Sīkzemnieku partijas un Nacionālās Zemnieku partijas līderus. Drošības policija spieda abas partijas izraidīt tos biedrus, kuri nevēlējās sadarboties ar komunistiem, nodēvējot šos cilvēkus par fašistiem. Vairāki ievērojami abu partiju biedri aizbēga uz ārzemēm. Vēlāk Rākoši lepojās, ka ir ticis galā ar saviem partneriem valdībā, vienu pēc otra "sagriežot tos kā salami šķēles".[2]
Līdz 1947. gadam pārējo koalīcijas partiju vara bija samazināta par labu komunistiem, un Komunistiskā partija kļuva par partiju ar lielāko pārsvaru parlamentā tajā gadā notikušajās vēlēšanās. Komunisti bija dominējošie koalīcijas partneri Tautas Neatkarības frontes valdībā. Naģu premjerministra amatā nomainīja ērtākais Lajošs Diņņēšs.
1947. gada oktobrī Rākoši izvirzīja nekomunistisko partiju vadītājiem ultimātu: vai nu sadarboties ar jaunu koalīcijas valdību, kurā dominē komunisti, vai doties trimdā.[10] Sociāldemokrātiskā partija faktiski beidza pastāvēt kā neatkarīga organizācija, Neatkarīgās Sīkzemnieku partijas sekretārs Bēla Kovāčs tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju.[11] Citi opozīcijas līderi, piemēram, Anna Kētli, Ferencs Naģs un Ištvāns Sabo tika ieslodzīti vai nosūtīti trimdā.[12]
Ungārijas Republika faktiski beidza pastāvēt 1948. gada jūnijā, kad sociāldemokrāti bija spiesti apvienoties ar komunistiem, lai izveidotu Ungārijas Darbaļaužu partiju. Tomēr daži neatkarīgi domājošie sociāldemokrāti, kas vēl bija jaunajā partijā, īsā laikā tika atstumti no varas. Tādējādi Darbaļaužu partija faktiski bija Komunistiskā partija ar jaunu nosaukumu. Augustā, Tildi tika atsaukts no prezidenta amata par labu bijušajam sociāldemokrātam, tagad komunistam, Ārpādam Sakašicam. Tā paša gada decembrī Diņņēšu sīkzemnieku līdera un premjerministra amatā nomainīja atklāti prokomunistiskais Ištvāns Dobi. 1949. gada parlamenta vēlēšanās vēlētāji balsoja par vienīgo iesniegto vēlēšanu sarakstu no komunistu kontrolētās Neatkarīgās Tautas frontes, kurš ieguva 95 procentus balsu. Līdz tam laikam komunistu līdzskrējēji bija pārņēmuši varu pārējās partijās un padarījuši tās par lojālām komunistu partnerēm.
1949. gada 18. augustā parlaments pieņēma Ungārijas pirmo rakstisko konstitūciju (1949/XX.) — gandrīz identisku Padomju Savienības 1936. gada konstitūcijas kopiju. Valsti pārdēvēja par Ungārijas Tautas Republiku, "strādnieku un zemnieku valsti", kurā "ikviena vara pieder strādniekiem". Par tautas galveno mērķi tika pasludināts sociālisms. Tika pieņemts jauns valsts ģerbonis ar komunistu simboliem, piemēram, sarkano zvaigzni, āmuru un kviešu vārpām.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Communist take-over, 1946-1949». www.rev.hu (angļu). Skatīts: 2025. gada 18. martā.
- ↑ 2,0 2,1 Lawrence Freedman, Jeffrey H. Michaels. The evolution of nuclear strategy: new, updated and completely revised (angļu) (4. izd.). London : Palgrave Macmillan, 2019. gadā. 123. lpp. ISBN 9781137573506.
- ↑ «Treaty of Peace with Hungary». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-12-04. Skatīts: 2025. gada 18. martā.
- ↑ Peter Kenez. Hungary from the Nazis to the Soviets: the establishment of the Communist regime in Hungary, 1944-1948 (angļu). Cambridge ; New York : Cambridge University Press, 2006. gada 22. maijā. 30. lpp. ISBN 9780521857666.
- ↑ Pierre L. Siklos. War Finance, Reconstruction, Hyperinflation and Stabilization in Hungary, 1938–48 (angļu) (1st 1991 izd.). London : Palgrave Macmillan UK, 1991. gadā. 77–78. lpp. ISBN 978-0-312-05708-4.
- ↑ Tara McIndoe-Calder. Hyperinflation in Zimbabwe: Background, Impact, and Policy (angļu). Cham : Springer International Publishing AG, 2019. gadā. 34–35. lpp. ISBN 9783030310158.
- ↑ Macroeconomics for managers (angļu). Boston u.a : Allyn and Bacon. 1990. gadā. 271. lpp. ISBN 9780205122103.
- ↑ Chad Bryant. Prague in Black: Nazi Rule and Czech Nationalism (angļu). Harvard University Press, 2007. gadā. 209. lpp. ISBN 978-0-674-02451-9.
- ↑ Alfred J. Rieber. Forced Migration in Central and Eastern Europe, 1939-1950 (angļu). Routledge, 2013. gadā. ISBN 978-1-135-27489-4. Skatīts: 2025. gada 18. martā.
- ↑ «Hungary : Country Studies - Federal Research Division, Library of Congress». lcweb2.loc.gov (angļu). Federal Research Division, Library of Congress. 1989. gada decembris.
- ↑ Jim Willis. Daily life behind the Iron Curtain (angļu). Greenwood, 2013. gadā. 97. lpp. ISBN 978-0-313-39762-2.
- ↑ Sharon L. Wolchik, Jane Leftwich Curry. Central and E.ast European politics: from communism to democracy (angļu) (4th izd.). Rowman & Littlefield, 2018. gadā. 290. lpp. ISBN 978-1-5381-0087-5.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ungārijas Otrā republika.
