Ungārijas Pirmā republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
.png)
Ungārijas Pirmā republika (ungāru: Első Magyar Köztársaság),[1] dēvēta arī par Ungārijas Demokrātisko Republiku, oficiāli Ungārijas Tautas Republika (ungāru: Magyar Népköztársaság), bija īslaicīgi pastāvoša starptautiski neatzīta valsts, kas pacifistiskās Mihāja Kāroji vadītās valdības ārējās un militārās politikas dēļ ātri zaudēja teritoriju un ietekmi. Tā pastāvēja no 1918. gada 16. novembra līdz 1919. gada 8. augustam, ja neskaita 133 dienu pārtraukumu, kad varu Ungārijā sagrāba Ungārijas Padomju Republika. Republiku izveidoja pēc Austroungārijas sabrukuma pēc Pirmā pasaules kara, aizstājot Transleitāniju. Grāfa Mihāja Kāroji pacifistiskās valdības valdīšanas laikā, Ungārija bez bruņotas pretestības zaudēja kontroli pār aptuveni 75% no savām bijušajām pirms Pirmā pasaules kara teritorijām, kas bija aptuveni 325 411 km², un tā militāri nepretojās ārvalstu okupācijai. Ungārijas Pirmo republiku gāza Ungārijas Padomju Republika, taču to īslaicīgi atjaunoja pēc tās sagrāves un galu galā tās vietā nāca Ungārijas Republika.
Nosaukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]"Ungārijas Tautas Republika" par valsts oficiālo nosaukumu kļuva 1918. gada 16. novembrī,[2][3][4] un to lietoja līdz Dēneša Berinkei valdības gāšanai 1919. gada 21. martā. Pēc Ungārijas Padomju Republikas sabrukuma, Ģulas Peidla valdība 1919. gada 2. augustā atjaunoja valsts pirmskomunisma nosaukumu.[5][6]
Ištvāna Frīdriha valdība 8. augustā mainīja valsts nosaukumu uz "Ungārijas Republika",[7][8][9] tomēr nosaukums "Ungārijas Tautas Republika" joprojām parādījās dažos valdības izdotajos dekrētos šajā laika periodā.[10][11]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kāroji ēra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ungārijas Tautas Republiku izveidoja notikumi Asteru revolūcijā, kas aizsākās Budapeštā 1918. gada 31. oktobrī. Tajā dienā Ungārijas karalis Kārlis IV (Austroungārijas ķeizars Kārlis I Hābsburgs) par Ungārijas premjerministru iecēla sacelšanās līderi Mihāju Kāroji. Kāroji gandrīz uzreiz pēc stāšanās amatā pieņēma pirmo aktu par oficiālu personālūnijas izbeigšanu starp Austriju un Ungāriju. 13. novembrī karalis Kārlis nāca klajā ar paziņojumu par aiziešanu no Ungārijas politikas. Dažas dienas vēlāk, 16. novembrī, pagaidu valdība pasludināja Ungāriju par tautas republiku,[2] ar Kāroji gan premjerministra, gan pagaidu prezidenta amatā. Šis notikums beidza aptuveni 400 gadu ilgo Hābsburgu dinastijas valdīšanu Ungārijā.
Ungārijas Karaliskajā landesvērā joprojām bija vairāk nekā 1 400 000 karavīru,[12][13] kad Mihāju Kāroji pasludināja par Ungārijas premjerministru. Kāroji pakļāvās ASV prezidenta Vudro Vilsona prasībai pēc pacifisma, pavēlot Ungārijas armijai vienpusēji atbruņoties. Tas notika Bēlas Lindera (kara ministra) vadībā 1918. gada 2. novembrī.[14][15] Pateicoties tās armijas pilnīgai atbruņošanai, Ungārijai bija jāpaliek bez valsts aizsardzības laikā, kad tā bija īpaši neaizsargāta. Ungārijas pašatbruņošanās padarīja Ungārijas okupāciju iespējamu salīdzinoši nelielajai Rumānijas armijai, Francijas un Serbijas apvienotajai armijai un jaundibinātās Čehoslovākijas bruņotajiem spēkiem.
Kāroji valdības darbības nespēja apturēt tautas neapmierinātību, it īpaši tad, kad Antantes lielvaras sāka pārdalīt teritoriju, ko daudzi uzskatīja par Ungārijas tradicionālo teritoriju, Rumānijas Karalistei, Serbu, horvātu un slovēņu karalistei un Čehoslovākijas Pirmajai republikai. Jaunā valdība un tās atbalstītāji cerībās uz Ungārijas teritoriālās integritātes saglabāšanu, attālinājās no Cisleitānijas un Vācijas Impērijas, cerot nodrošināt atsevišķu miera līgumu izmantojot Kāroji ciešos sakarus Francijas Trešajā republikā. Kad Kāroji iecēla Oskaru Jāsi par jauno Ungārijas nacionālo minoritāšu lietu ministru, Jāsi nekavējoties piedāvāja demokrātiskus referendumus par strīdīgajām robežām etniskajām minoritātēm, taču šo minoritāšu politiskie līderi Parīzes miera konferencē atteicās no pašas idejas par demokrātiskiem referendumiem par strīdīgajām teritorijām.[16] Pēc Ungārijas pašatbruņošanās, Čehoslovākijas, Serbijas un Rumānijas politiskie līderi izvēlējās uzbrukt Ungārijai, nevis rīkoja demokrātiskus plebiscītus par strīdīgajām teritorijām.[17]
Militārie un politiskie notikumi strauji un krasi mainījās pēc Ungārijas atbruņošanās:
- 1918. gada 5. novembrī Serbijas armija ar Francijas armijas palīdzību šķērsoja Ungārijas dienvidu robežas;
- 8. novembrī Čehoslovākijas armija šķērsoja ziemeļu robežas
- 13. novembrī Rumānijas armija šķērsoja austrumu robežas
Antante uzskatīja Ungāriju par partneri sakautajā dubultmonarhijā un sagrāva ungāru cerības ar secīgu diplomātisko notu piegādi. Katra nota pieprasīja aizvien vairāk zemes atdošanu citām etniskajām grupām. 1919. gada 20. martā Francijas Antantes misijas vadītājs Budapeštā nodeva Kāroji notu, kurā tika noteiktas galīgās Ungārijas pēckara robežas, kuras ungāri uzskatīja par nepieņemamām.[18] Kāroji un premjerministrs Dēnešs Berinkei tagad bija sarežģītā situācijā. Viņi zināja, ka Francijas notas pieņemšana apdraudētu valsts teritoriālo integritāti, taču viņi nevarēja to noraidīt. Protestējot, Berinkei atkāpās no amata.
Kāroji informēja valdību, ka tikai Ungārijas Sociāldemokrātiskā partija, iespējams, varētu izveidot jaunu valdību. Kāroji nezinot, sociāldemokrāti bija apvienojušies ar Ungārijas Komunistisko partiju. Komunisti solīja, ka Krievijas SFPR palīdzēs Ungārijai atjaunot tās sākotnējās robežas. Lai gan sociāldemokrātiem bija vairākums nesen apvienotajā Ungārijas Sociālistiskajā partijā, Bēlas Kuna vadītie komunisti nekavējoties pārņēma kontroli un 1919. gada 21. martā paziņoja par Ungārijas Padomju Republikas izveidi.
Atjaunošana un likvidācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Padomju Republikas sabrukuma 1919. gada 1. augustā, pie varas nāca sociāldemokrātiskā valdība — tā sauktā "arodbiedrību valdība" — Ģulas Peidla vadībā.[19] 2. augustā tika izdots dekrēts par valdības formas un oficiālā valsts nosaukuma atjaunošanu atpakaļ uz "Tautas Republiku".[5] Savas īsas pastāvēšanas laikā, Peidla valdība sāka atcelt komunistiskā režīma izdotos rīkojumus.[20]
6. augustā Ištvāns Frīdrihs, Baltā nama biedru asociācijas vadītājs — labēja, kontrrevolucionāra grupa — relatīvi mierīgā apvērsumā ar Rumānijas Karaliskās armijas militāru atbalstu sagrāba varu Ungārijā.[6] Nākamajā dienā Jozefs Augusts pasludināja sevi par Ungārijas reģentu — viņš ieņēma amatu līdz 23. augustam, kad bija spiests atkāpties[21] — un iecēla Frīdrihu par premjerministru. Jaunā valdība oficiāli izveidoja jaunu valsts iekārtu 1919. gada 8. augustā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The First Hungarian Republic». The Orange Files (angļu). 2014. gada 19. aprīlī. Skatīts: 2025. gada 15. februārī.
- ↑ 2,0 2,1 «1918. évi néphatározat – Wikiforrás». hu.wikisource.org (ungāru).
- ↑ Ferenc Pölöskei, Jenő Gergely, Lajos Izsák. Magyarország története, 1918-1990: egyetemi tankönyv (ungāru). Korona, 1997. gadā. 17. lpp. ISBN 978-963-8153-55-5.
- ↑ Minisztertanácsi jegyzőkönyvek: 1918. november 16 (ungāru). DigitArchiv. 4. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 «A Magyar Népköztársaság Kormányának 1. számu rendelete Magyarország államformája tárgyában» (ungāru).
- ↑ 6,0 6,1 Ferenc Pölöskei, Jenő Gergely, Lajos Izsák. Magyarország története, 1918-1990: egyetemi tankönyv (ungāru). Korona, 1997. gadā. 32–33. lpp. ISBN 978-963-8153-55-5.
- ↑ «A Magyar Köztársaság miniszterelnökének 1. számu rendelete a sajtótermékekről» (ungāru).
- ↑ «4072/1919. M. E. számú rendelet» (ungāru).
- ↑ Ernő Raffay. Trianon titkai, avagy hogyan bántak el országunkkal (ungāru), 1990. gadā. 125. lpp.
- ↑ «3923/1919. M. E. számú rendelet» (ungāru).
- ↑ «70762/1919. K. M. számú rendelet» (ungāru).
- ↑ Martin Kitchen. Europe Between the Wars (angļu). Routledge, 2014. gadā. 190. lpp. ISBN 978-1-317-86753-1.
- ↑ Ignác Romsics. Dismantling of Historic Hungary: The Peace Treaty of Trianon, 1920 Issue 3 of CHSP Hungarian authors series East European monographs (ungāru). Social Science Monographs, 2002. gadā. 62. lpp.
- ↑ Joe C. Dixon. Defeat and Disarmament: Allied Diplomacy and the Politics of Military Affairs in Austria, 1918-1922 (angļu). University of Delaware Press, 1986. gadā. 34. lpp. ISBN 978-0-87413-221-2.
- ↑ Alan Sharp. The Versailles Settlement: Peacemaking after the First World War, 1919-1923 (angļu). Bloomsbury Publishing, 2018. gadā. 156. lpp. ISBN 978-1-137-61141-3.
- ↑ Ildikó Lipcsey. Romania and Transylvania in the 20th Century (angļu). Corvinus Pub., 2006. gadā. 24. lpp. ISBN 978-1-882785-15-5.
- ↑ Bardo Fassbender, Anne Peters, Simone Peter, Daniel Högger. The Oxford Handbook of the History of International Law (angļu). OUP Oxford, 2012. gadā. 41. lpp. ISBN 978-0-19-959975-2.
- ↑ Ignác Romsics. Magyarország története a XX. században (ungāru). Budapeštā : Osiris Kiadó, 2004. gadā. 123. lpp.
- ↑ Ignác Romsics. Magyarország története a XX. században (ungāru). Budapeštā : Osiris Kiadó, 2004. gadā. 132. lpp.
- ↑ Minisztertanácsi jegyzőkönyvek: 1919. augusztus 3 (ungāru). DigitArchiv. 6. lpp.
- ↑ «Die amtliche Meldung über den Rücktritt». anno.onb.ac.at (vācu). Neue Freie Presse. 1919. gada 24. augustā. 2. lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ungārijas Pirmā republika.
