Ungārijas Republika (1919—1920)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg)
Ungārijas Republika[1][2] (ungāru: Magyar Köztársaság) bija īslaicīgi pastāvoša valsts, kas pastāvēja no 1919. gada augusta līdz 1920. gada februārim bijušās Ungārijas Pirmās republikas centrālajā un rietumu daļā (kontrolējot lielāko daļu mūsdienu Ungārijas teritorijas un daļu no tagadējās Austrijas, Slovākijas un Slovēnijas teritorijas). Šo valsti pēc Ungāru—rumāņu kara nodibināja kontrrevolucionārie spēki, kuri centās atgriezties pie status quo kāds tas bija pirms 1918. gada 31. oktobra.[3][4][5]
Šajā periodā, Antante palielināja diplomātisko spiedienu uz Ungāriju, lai tā atkāptos aiz pēckara 1919. gada Parīzes miera konferencē apstiprinātajām demarkācijas līnijām, kas bija Antantes mēģinājums izveidot jaunas nacionālas valstis starp bijušās Transleitānijas pavalstniekiem, kas nebija etniskie ungāri, no kā galvenās labuma guvējas bija Rumānijas Karaliste, Serbu, horvātu un slovēņu karaliste, Austrijas Republika un Čehoslovākijas Republika. Pēc tam, Ungārijas Republika atkal kļuva par Ungārijas Karalisti, kas protestējot parakstīja Trianonas līgumu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1919. gada 6. augustā Ištvāns Frīdrihs, Baltā nama biedru asociācijas, kas bija labējā spārna kontrrevolucionāra grupa, vadītājs, gāza Ģulas Peidla valdību[6] un sagrāba varu apvērsumā ar Rumānijas Karaliskās armijas militāru atbalstu.[7] Apvērsums guva plašu atbalstu Ungārijās sabiedrībā.[4] Nākamajā dienā Jozefs Augusts pasludināja sevi par Ungārijas reģentu (viņš ieņēma amatu līdz 23. augustam, kad bija spiests atkāpties no amata)[8] un iecēla Frīdrihu par premjerministru. Viņu 24. novembrī nomainīja Kārojs Husārs, kurš ieņēma premjerministra un pagaidu prezidenta amatu līdz monarhijas atjaunošanai dažus mēnešus vēlāk.
Kaujinieciski pret komunismu noskaņotā autoritārā valdība, kas sastāvēja no armijas virsniekiem, novembrī ienāca Budapeštā kopā ar Rumānijas karaspēku.[9] Sekoja "baltais terors", kas noveda pie komunistu, sociālistu, ebreju, kreiso intelektuāļu, Kāroji un Kuna režīmu simpatizatoru un citu sociālo grupu pārstāvju, kuri, militāristuprāt, apdraudēja tradicionālo Ungārijas politisko kārtību, ko armijas virsnieki centās atjaunot, ieslodzīšanu, spīdzināšanu un nāvessodu izpildi bez tiesas spriedumiem.[9] Pēc aplēsēm, nāvessodu izpildīja aptuveni 5000 cilvēkiem.[9] Turklāt, aptuveni 75 000 cilvēku tika ieslodzīti.[9][6] Īpaši skarbi Ungārijas labējie politiskie un militārie spēki un Rumānijas bruņotie spēki vērsās pret ebrejiem, lai viņiem atriebtos.[9] Galu galā, izvērstais baltais terors piespieda valsti pamest gandrīz 100 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija sociālisti, intelektuāļi un vidusšķiras ebreji.[9]
1920. un 1921. gadā Ungāriju pārņēma iekšējs haoss.[9] Baltais terors turpināja nomocīt ebrejus un kreisos, pieauga bezdarbs un inflācija, un bez naudas palikušie ungāru bēgļi plūda pāri robežai no kaimiņvalstīm un apgrūtināja stagnējošo ekonomiku.[9] Valdība iedzīvotājiem piedāvāja nelielu palīdzību.[9] 1920. gada janvārī Ungārijas vīrieši un sievietes pirmo reizi valsts politiskajā vēsturē vēlēja aizklāti un ievēlēja lielu daudzumu kontrrevolucionāru un agrāru partiju vienpalātas parlamentā.[9] Izveidojās divas galvenās politiskās partijas: sociāli konservatīvā Nacionāli kristīgās savienības partija un Nacionālā sīkzemnieku un lauksaimniecības strādnieku partija, kas iestājās par zemes reformu.[9] 1920. gada 29. februārī[10] parlaments atjaunoja Ungārijas Karalisti, izbeidzot republiku, un martā atcēla gan 1713. gada pragmatisko sankciju, gan 1867. gada Austroungārijas kompromisu.[9] Parlaments atlika karaļa ievēlēšanu, līdz bija norimušas nekārtības.[9] Bijušais Austroungārijas admirālis Miklošs Horti kļuva par reģentu, un viņš ieņēma šo amatu līdz pat 1944. gadam.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Minisztertanácsi jegyzőkönyvek: 1919. augusztus 8». Digitarchiv (ungāru). 10. lpp.
- ↑ «Minisztertanácsi jegyzőkönyvek: 1919. augusztus 16». Digitarchiv (ungāru). 12. lpp.
- ↑ Ignác Romsics. Magyarország története a XX. században (ungāru). Budapeštā : Osiris Kiadó, 2004. gadā. 133. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 Eva S. Balogh. Power Struggle in Hungary: Analysis in Post-war Domestic Politics August-November 1919. Canadian-American Review of Hungarian Studies., 1977. gadā.
- ↑ István Bekény. «A Horthy-korszak». Magyarország a XX. században: Politika és társadalom, hadtörténet, jogalkotás (ungāru), 1996. gadā. 49. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 «THE HISTORY OF HUNGARY». www.conflicts.rem33.com.
- ↑ Ferenc Pölöskei, Jenő Gergely, Lajos Izsák. Magyarország története, 1918-1990: egyetemi tankönyv (ungāru). Korona, 1997. gadā. 32–33. lpp. ISBN 978-963-8153-55-5.
- ↑ «Die amtliche Meldung über den Rücktritt». anno.onb.ac.at (vācu). Neue Freie Presse. 1919. gada 24. augustā. 2. lpp.
- ↑ 9,00 9,01 9,02 9,03 9,04 9,05 9,06 9,07 9,08 9,09 9,10 9,11 9,12 Burant, Stephen R. Hungary : a country study. Washington, D.C : Federal Research Division, Library of Congress, 1990. gadā. 37. lpp.
- ↑ Dr. Térfy, Gyula. Magyar törvénytár (Corpus Juris Hungarici): 1920. évi törvénycikkek (ungāru), 1921. gadā. 3. lpp.