Upju kuģis

Vikipēdijas lapa
Dažādi tehniskās flotes un speciālās nozīmes upju kuģi Belgradā
Kruīza kuģu operatora Köln-Düsseldorfer pasažieru ekskursiju kuģis Reinas upē
Upju konteinerkuģis ar 500 TEU izmēra intermodālo konteineru ietilpību
1850. gadu Misisipi sistēmas upju kuģa dagerotips

Upju kuģis ir peldlīdzeklis, kurš paredzēts izmantošanai iekšzemes navigācijā ezeros, upēs un mākslīgajos ūdensceļos. Parasti tie ir apgādāti un aprīkoti kā dienesta vai palīgkuģi, tehniskās flotes, speciālās nozīmes, kravas vai pasažieru kuģi, tajā skaitā izpriecu ceļojumus piedāvājošu uzņēmumu luksusa peldlīdzekļi, piemēram, ezeru vai ostu ekskursiju laivas. Tāpat kā lielāki peldlīdzekļi, gandrīz visi upju kuģi ir īpaši projektēti un būvēti ar tādām konstrukcijas iezīmēm, kas optimizē to izmantošanu upēs un ezeros. Dienesta vai palīgkuģi, tehniskās flotes un speciālās nozīmes kuģi, kuri būvēti kā upju kuģi, ietver bagarus, hidrogrāfijas kuterus, zvejas kontroles kuģus, ugunsdzēsības kuģus un tiesībaizsardzības iestāžu patruļlaivas.

Atšķirības uzbūvē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upju kuģi parasti ir mazāk izturīgi nekā atklātajai jūrai būvētie, to aprīkojums ar navigācijas un glābšanas ierīcēm ir ierobežots, jo šiem kuģiem nav jāiztur lieliem ezeriem, jūrām un okeāniem raksturīgie stiprie vēji un lielie viļņi. Tādējādi upju kuģi var tikt būvēti no viegliem kompozītmateriāliem. Upju kuģu izmēru ierobežo attiecīgās upes platums un dziļums, kā arī to šķērsojošo tiltu augstums. Tie var tikt būvēti ar mazu iegrimi, kāda bija dzenrata tvaikoņiem Misisipi upē, kuri varēja tikt ekspluatēti pat par diviem metriem seklākos ūdeņos.

Ja prāmjus bieži lieto, lai šķērsotu upes, tad upju kuģus izmanto, lai ceļotu pa upes tecējumu pārvadājot pasažierus, kravu vai abus komerciālos nolūkos (tādus peldlīdzekļus kā peldošos upju kazino šeit neapskata, jo tie ir pārsvarā stacionāri).

Upju kuģu nozīmība ir atkarīga no kuģojamo upju un kanālu skaita, kā arī ceļu un dzelzceļa tīkla. Vispārīgi upju kuģi nodrošina lēnu, bet lētu transportu, kurš īpaši piemērots beramkravu un konteineru pārvadāšanai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upju laiva ar pasažieriem 1909. gadā Japānā

Ar 20 000 gadu p.m.ē. cilvēki sāka zvejot upēs un ezeros izmantojot plostus un vienkoča laivas. Romiešu avoti no 50. gada p.m.ē. min intensīvu preču un cilvēku pārvadāšanu Reinā. Pret straumi laivas parasti pārvietoja ar burām vai airiem. Viduslaikos vairuma ūdensceļu krastos izbūvēja vilkšanas takas (towpath — angļu val.), lai ar darba dzīvnieku vai cilvēku palīdzību vilktu upju laivas augšup pret straumi. 19. gadsimtā izplatīti kļuva tvaika upju kuģi.

20. gadsimta sākuma mazas iegrimes aizmugurē novietota dzenrata upju kuģis — Sakramento augšteces tvaikonis Red Bluff

Slavenākos upju kuģus ekspluatēja ASV Vidējo Rietumu un centrālo dienvidu upēs Misisipi, Ohaio un Misūri 19. gadsimta sākumā. Rietumos upju kuģi bija izplatīti transportlīdzekļi Kolorādo, Kolumbijas un Sakramento upēs. Šos amerikāņu upju kuģus būvēja ar ļoti mazu iegrimi un bieži teica, ka tie var "kuģot spēcīgā rasā".

Arī Austrālijai ir sava upju kuģniecības vēsture. Austrālijas lielākajai upei Marejai ir iekšzemes osta Ičuka (Echuca — angļu val.). Daudzi lieli upju kuģi ir strādājuši Marejā, bet mūsdienās to darbībai traucē zems ūdens līmenis. Kalganas upē (Kalgan River — angļu val.) Rietumaustrālijā strādāja divi galvenie upju kuģi. Silver Star, kuru ekspluatēja no 1918. līdz 1935. gadam, varēja nolaist savu skursteni, lai paietu zem tilta. Mūsdienās Kalgan Queen pārvadā tūristus augšup pa upi uz vīna degustācijām. Kuģis nolaiž savu jumtu, lai paietu zem tā paša tilta.

Ar tvaika upju kuģiem parasti saprot vēsturiskos tvaika upju peldlīdzekļus, kuru dzelzs katlus kurināja ar malku un kuriem bija divi augsti skursteņi. Divos cilindros esošie dubultās darbības (double acting — angļu val.) virzuļi piedzina lielu, aizmugurē novietotu dzenratu. Šāda veida dzinekļa priekšrocība bija tāda, ka dzenrats, rotējot kuģa aizmugurē, bija pasargāts no siekstām, bija viegli remontējams un uzsēžoties uz sēkļa tika reti bojāts. Kurinot malku, kuģis varēja izmantot gar upes krastiem strādājošo mežstrādnieku piegādāto degvielu. Pirmie kuģi bija aprīkoti ar priekšgalā izvietotu laipu, lai tie, kravas un pasažieru nogādāšanai, varētu ar savu priekšgalu piestāt neaprīkotā krastā.

Modernie upju kuģi parasti ir aprīkoti ar dzenskrūvēm un diviem dīzeļdzinējiem ar vairāku tūkstošu zirgspēku jaudu.

Populārs uzziņas avots par upju kuģu attīstību ir Luisa C. Hantera (Louis C. Hunter — angļu val.) 1949. gada darbs Tvaika upju kuģi uz rietumu upēm: ekonomiskā un tehnoloģiskā vēsture (Steamboats on Western Rivers: An Economic and Technological History — angļu val.).[1]

Terases (Terrace — angļu val.) pilsētā, Kanādas Britu Kolumbijas provincē, katru vasaru svin "Upju kuģu dienas" (Riverboat Days — angļu val.). Skīnas (Skeena — angļu val.) upe tek caur Terasi un tai bija nozīmīga loma tvaika upju kuģu laikmetā. Pirmais kuģis ar tvaika dzinēju, kurš ienāca Skīnā, bija Union un tas notika 1864. gadā. 1866. gadā Mumford mēģināja doties augšup pa upi, bet bija spējīgs sasniegt tikai Kitsumkeilumas (Kitsumkalum — angļu val.) upi. Tikai 1891. gadā Hudzonas līča kompānijas aizmugurē novietota dzenrata kuģis Caledonia sekmīgi izgāja cauri Kitselas kanjonam (Kitselas Canyon — angļu val.) un sasniedza Heizeltonu (Hazelton — angļu val.). Gadsimtu mijā uzbūvēja virkni citu tvaikoņu, daļēji augošās zvejniecības nozares, daļēji zelta drudža dēļ.[2]

Siekstu laiva, īpašs upes bagara veids, W. T. Preston ir saglabāta kā muzejkuģis.

Modernie upju kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luksusa tūristu transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži lielie upju kuģi dzīvojamo telpu, ēdināšanas un izklaides iespēju ziņā ir salīdzināmi ar modernajiem okeāna kruīza kuģiem. Tūrismam paredzētie kuģi piedāvā ainaviskus un relaksējošus ceļojumus kādā to darbības segmentā.

Jandzi upē strādājošajam personālam ir divējādi pienākumi: gan kā apkalpojošajai komandai, gan kā kostīmos ģērbtiem vakara dejotājiem.

Eiropas ūdensceļos tiek izmantoti mazāki luksusa peldlīdzekļi bez izklaides iespējām. Tie tiek ekspluatēti upēs un kanālos. Daži piedāvā papildus ceļojumus ar divriteņiem vai mikroautobusiem uz netālu esošiem ciematiem.

Liela ātruma pasažieru transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela ātruma glisējošie kuģi un kuģi uz zemūdens spārniem upē

Liela ātruma kuģiem, piemēram, kuģiem uz zemūdens spārniem vai glisējošajiem kuģiem, bija salīdzinošas priekšrocības darbam atsevišķos Jandzi upes posmos pirms Triju aizu aizsprosta uzbūvēšanas. Vairākās vietās trijās aizās, cauri upes sašaurinājumiem ar paātrinātu straumes plūšanas ātrumu, bija ieviesta vienvirziena satiksme. Kamēr kuģi ar sliktākām manevrēšanas spējām un lielāku iegrimi bija spiesti gaidīt atļauju pārgājiena turpināšanai, šie liela ātruma peldlīdzekļi varēja brīvi apdzīt gaidošos kuģus un izmantot seklākās upes daļas netraucējot pretīmnākošajai lielo kuģu plūsmai.

Vietējais un mazas cenas pasažieru transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazākus upju kuģus izmanto pilsētu un piepilsētu apkaimēs ievērojamu vietu apskatei un kā sabiedrisko transportu. Kuģošanas līdzekļi ievērojamu vietu apskatei sastopami Amsterdamā, Parīzē un citās tūristu iecienītās pilsētās, kur vēstures pieminekļi izvietoti tuvu ūdenim.

Vietējas nozīmes ūdens sabiedrisko transportu angliski runājošās zemēs sauc par ūdens taksometru, Venēcijā par vaporetto (vaporetto — angļu val.), bet bijušajā Padomju Savienībā un Polijā par ūdens/upju tramvaju (lai arī kuģošanas līdzekļi ievērojamu vietu apskatei arī var tikt dēvēti par upju tramvajiem). Vietējās nozīmes ūdens sabiedriskais transports ir līdzīgs prāmju transportam.

Mazas cenas pasažieru transportu izmanto pasažieru pārvadāšanai nelielās distancēs starp ciematiem un mazām pilsētām Jandzi upē, bet lielāka izmēra kuģošanas līdzekļus izmanto mazas cenas pasažieru transportam lielākās distancēs bez izsmalcinātas ēdināšanas vai izrādēm, kādas sastopamas tūristu upju kuģos. Atsevišķos gadījumos ceļotājiem jāņem līdzi sava pārtika.

Kravu pārvadājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Multimodālie[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā vairums Ķīnas upju tek pārsvarā austrumu — rietumu virzienā, tad lielākā daļa dzelzceļa sliežu un ceļu infrastruktūras izvietota ziemeļu — dienvidu virzienā. Ceļi gar upēm nav piemēroti smagām kravas automašīnām un dažos gadījumos tie ir ļoti bīstami. Lai pārvadātu kravas automašīnas, izmanto baržas ar rampām. Kravas automašīnas uzbrauc uz un nobrauc no baržas ar saviem riteņiem. Daudzos gadījumos pārvadātās kravas automašīnas ir jaunas un tiek piegādātas klientiem vai dīleriem. Iespējams tikai Ķīnai raksturīgs novērojums ir tas, ka jaunās kravas automašīnas, kuras transportē augšup pa upi, visas ir zilas, bet jaunās kravas automašīnas, kuras pārvieto lejup pa straumi, visas ir baltā krāsā.

Beramkravu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visā pasaulē zemas vērtības preces pārvadā pa upēm un kanāliem, jo maza ātruma baržu transports piedāvā zemāko iespējamo maksu par tonnjūdzi un kapitālieguldījumi kuģošanas līdzekļu būvē rēķinot uz vienu pārvadājamo tonnu arī ir diezgan zemi salīdzinot ar citiem transporta veidiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Hunter C. A. Steamboats on Western Rivers: An Economic and Technological History Harvard University Press, 1949.
  2. Bennett V. N. Pioneer Legacy: Chronicles of the Lower Skeena River D R E M Lee Foundation, 2001. ISBN 9780968302620
  3. Tvaikonis (Steamship (SS) — angļu val.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]