Utrehtas miers

Utrehtas miera līgums (angļu: Treaty of Utrecht) tika parakstīts 1713. gada 11. aprīlī Utrehtā, Nīderlandē, un tas beidza Spānijas mantojuma karu (1701–1714) starp Franciju un tās sabiedrotajiem no vienas puses, un Lielbritāniju, Nīderlandes Republiku un Svētās Romas impēriju no otras.

Saskaņā ar līguma noteikumiem Luijs XIV atzina, ka viņa mazdēls Filips V var saglabāt Spānijas troni, taču ar nosacījumu, ka Spānija un Francija nekad netiks apvienotas vienā valstī. Spānija zaudēja vairākas Eiropas teritorijas — Spānijas Nīderlandi, Neapoli, Milānu un Sardīniju, kas tika nodotas Austrijai. Gibraltārs un Menorka pārgāja Lielbritānijas valdījumā, un briti ieguva arī tiesības uz tā saukto asiento — monopolu tirdzniecībā ar vergiem Spānijas kolonijās.

Utrehtas miers iezīmēja jaunu spēku līdzsvaru Eiropā, nostiprinot Lielbritānijas jūras un koloniālo pārākumu un pavājinot Francijas dominanci, kas bija raksturīga 17. gadsimtam.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Utrehtas miers.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.