Pāriet uz saturu

Uzkalniņkapi

Vikipēdijas lapa
Karaliskie apbedījumi pie Upsalas Zviedrijā

Uzkalniņkapi ir arheoloģisku pieminekļu veids — virszemes apbedījumu vietas, kurām raksturīgs mākslīgi izveidots zemes vai akmeņu uzbērums virs kapa vietas.[1] Latvijas teritorijā šis apbedīšanas veids bija izplatīts no bronzas laikmeta līdz pat vēlajam dzelzs laikmetam.[2]

Raksturojums

[labot | labot pirmkodu]

Uzkalniņkapi parasti ir apaļi vai ovāli uzbērumi, kuru diametrs var sasniegt 10–15 metrus, bet augstums — no pusmetra līdz vairākiem metriem. Atkarībā no kultūras un perioda, uzkalniņkapu iekšējā struktūra var būt dažāda:

  • Akmeņu krāvumi — raksturīgi bronzas laikmeta un agrā dzelzs laikmeta ziemeļdaļai (t.s. "tarakānu" jeb akmeņu krāvuma uzkalniņi).
  • Zemes uzbērumi — biežāk sastopami vēlākajos periodos.

Uzkalniņos var atrasties gan skeletkapi, gan ugunskapi (kremācijas rezultātā). Bieži vien vienā uzkalniņā ir veikti vairāki apbedījumi — gan centrālais (sākotnējais), gan vēlāki ierīkotie apbedījumi nogāzēs.[3]

Reģionālās īpatnības Latvijā

[labot | labot pirmkodu]

Latvijas teritorijā uzkalniņkapi ir nevienmērīgi izplatīti:

  • Ziemeļlatvijā un Kurzemē: Agrākie uzkalniņi bieži veidoti no akmeņiem, kas saistāmi ar somugru ciltīm.
  • Austrumlatvijā: Plaši pazīstami ir latgaļu uzkalniņkapi (6.—12. gadsimts), kas koncentrēti lielos kapulaukos.
  • Sēlijā: Sēļu uzkalniņkapiem raksturīgi akmeņu riņķi uzbēruma pamatnē.[4]

Salīdzinājums ar citiem terminiem

[labot | labot pirmkodu]

Zinātniskajā literatūrā Austrumeiropas stepju zonā esošās līdzīgās struktūras sauc par kurgāniem, savukārt Rietumeiropā lieto terminu tumuluss.[5] Latvijas arheoloģijā terminu "kurgāns" parasti attiecina uz lielākiem, stepju tautām (skiti, sarmāti, huņņi) raksturīgiem uzbērumiem, bet "uzkalniņkapi" — uz vietējām Baltijas kultūrām.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. «uzkalniņkaps». Tezaurs.lv (Latviešu literārās valodas vārdnīca) (latviešu). Skatīts: 2026-02-06.
  2. Guntis Zemītis. «dzelzs laikmets Latvijas teritorijā». Nacionālā enciklopēdija (latviešu). Skatīts: 2026-02-06.
  3. Andris Caune, Ieva Ose. Latvijas arheoloģijas leksikons (latviešu). Zvaigzne ABC, 2001.
  4. Adolfas Tautavičius. Vidurinis geležies amžius Lietuvoje (V–IX a.) (lietuviešu). Lietuvos pilys, 1996.
  5. James P. Mallory. In Search of the Indo-Europeans (angļu). Thames and Hudson, 1989.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]