Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūcija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
1949. gada konstitūcijas eksmplārs. Uz vāka attēlota abu Vāciju teritorija.
Valters Ulbrihts paraksta 1968. gada konstitūciju

Vācijas Demokrātiskās Republikas konstitūcija (vācu: Verfassung der Deutschen Demokratischen Republik) bija no 1949. gada 7. oktobra līdz 1990. gada 3. oktobrim pastāvējušās VDR pamatdokuments. Republikas vēsturē bija divas konstitūcijas — 1949. gada un 1968. gada konstitūcija. 1974. gadā un 1989.-90. gadā konstitūcijā veikti ievērojami labojumi.

1949. gada konstitūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā mērā balstīta uz Veimāras republikas konstitūciju, tā bija rakstīta tā, lai varētu kalpot par visas apvienotās Vācijas konstitūciju, jo šajā periodā abas puses — rietumi un austrumi — cerēja uz vienotas Vācijas valsts izveidošanu. Konstitūciju varēja izmantot gan federāli demokrātiskai republikai, gan sociālistiskai vienpartijas diktatūrai.

Konstitūcija paredzēja divkameru parlamentu — Valstu palātu (Länderkammer) un Tautas palātu (Volkskammer), kurai pieder galvenā likumdošanas vara. Tautas palātā paredzētas 400 deputātu vietas un konstitūcija noteica, ka ikvienai partijai, kas ieguvusi vairāk par 10% balsīm, jāsaņem amats valdībā. Ministru Prezidents jāievēl no tās partijas, kas Tautas palātā ieguvusi vairākumu. Valsts Prezidentam paredzēta ceremoniāla reprezentācijas loma.

Labojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gada augustā konstitūcijā tika veikti labojumi, kas likvidēja provinču parlamentus un paredzēja deputātu ievēlēšanu no vienota saraksta. 1952. gadā piecu provinču vietā tikai izveidoti 15 rajoni, tāpēc 1958. gada decembra labojumu tika likvidēta augšpalāta. 1954. gada martā tiek pieņemti vairāki labojumi, kas nostiprina valsts suverenitāti un ievieš militāro dienestu. Pēc VDR Prezidenta Pīka nāves 1960. gada 12. tiek pieņemti labojumi, kas Prezidenta institūciju aizvieto ar Valsts Padomi, par kuras priekšsēdētāju tiek ievēlēts Valters Ulbrihts.

1968. gada konstitūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1967. gada Vācijas Sociālistiskās Vienotības partijas kongresā Ulbrihts aicināja izstrādāt jaunu konstitūciju, kas nostiprinātu sociālisma un valdošās partijas vadošo lomu sabiedrībā. 1968. gada 6. aprīlī jaunās konstitūcijas teksts tika apstiprināts referendumā un tā stājās spēkā 9. aprīlī. Jaunā konstitūcija lielā mērā bija balstīta uz 1936. gada PSRS konstitūciju un definēja VDR kā sociālistisku valsti, kurā darba šķira marksisma-ļeņinisma partijas vadībā īstenos sociālismu. Konstitūcija noteica, ka VDR sekos sociālistiskā internacionālisma principiem un stiprinās brālīgās saites ar PSRS.

1974. gada labojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ēriha Honekera nākšanas pie varas un abu vācu valstu diplomātiskās atzīšanas, konstitūcijā tika nostiprināts ideoloģiskais princips, ka VDR ir strādnieku un zemnieku sociālistiska valsts un nevis vācu nācijas daļa. 1974. gada 27. septembrī parlaments pieņēma labojumus, kas dzēsa atsauces uz vācu nāciju un vairāk uzsvēra valsts saites ar PSRS.[1]

1989.-90. gada labojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vienpartijas režīma krišanas 1989. gada novembrī, konstitūcijas tekstā tika dzēstas atsauces uz partijas vadošo lomu, marksismu-ļeņinismu un sociālismu. Pēc demokrātiskajām 1990. gada marta vēlēšanām tika pieņems labojums, kas likvidēja Valsts Padomi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]