Vācijas impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācijas impērija 1871.—1918.
Vācijas impērija ar kolonijām, 1914
Vācijas impērijas karogs

Vācijas impērija (vācu: Deutsches Kaiserreich) tika nodibināta 1871. gada 18. janvārī, beidza pastāvēt 1918. gada 9. novembrī, kad pēc revolūcijas sākšanās imperators Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā uz Nīderlandi.

Pirmā, Otrā un Trešā Vācijas impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nacistu partijas nākšanas pie varas tika atcelta Veimāras republikas demokrātiskā konstitūcija un formāli atjaunota Vācijas impērijas likumdošana, nacistisko Vāciju sākot dēvēt par Trešo Vācu impēriju jeb Trešo Reihu. Tādēļ ķeizariskās Vācijas impērijas periodu (1871—1918) dēvēja par Otro impēriju, bet Svēto Romas impēriju (962—1806) par Pirmo impēriju vai "Veco impēriju" (Altes Reich).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsijas nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Vācijas impērijas izveidošanai vācu zemēs pastāvēja 39 neatkarīgas valstiņas, par vadošo lomu cīnījās Svētās Romas Impērijas mantiniece Hābsburgu monarhija un strauji augošā Prūsijas karaliste. 1834. gadā daļa vācu valstu apvienojās Prūsijas muitas savienībā, sāka būvēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gada liberālisma uzplūdu rezultātā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienības parlaments, tomēr deputātu pieredzes trūkuma dēļ tā darbība bija neefektīva. Apspriešanai tika izvirzīta ideja par vācu valstu apvienošanu vienā lielvalstī, izvirzot Prūsijas karali par ķeizaru, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita. Iebildumi pret šo ideju bija arī Hābsburgiem. Strīdīgais Šlēsvigas un Holšteinas piederības jautājums 1848. gadā noveda pie Pirmā Šlēsvigas kara, kurā uzvarēja Dānija.

1858. gadā par Prūsijas karali kļuva Vilhelms I, 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Otto fon Bismarku. 1864. gadā, Otrā Šlēzvigas kara rezultātā Prūsija un Austrija sakāva Dāniju un ieguva kontroli pār Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocēja Austrijas-Prūsijas karu ar Austriju, kā rezultātā beidza pastāvēt Vācu Savienība un nodibinājās Austroungārija, bet Prūsijas vadībā izveidojās Ziemeļvācu Savienība. 1870. gadā franču-prūšu kara rezultātā vācu valstis sakāva Franciju un anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu.

Impērijas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru. Iepriekš neatkarīgās vācu valstiņas saglabāja zināmu autonomiju un savas valdošās dinastijas, taču politiskā un militārā kontrole pārgāja federālās valdības un kanclera rokās.

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bismarks cīnījās ar konservatīvajiem katoļiem (Kulturkampf), realizēja vairākas liberālas reformas. 1878. gadā izdeva likumu, kas aizliedza sociālistu partiju darbību. Tika pieņemti likumi par slimo kasēm un apdrošināšanu pret negadījumiem darbā. 1879. gadā uzlika paaugstinātu ievedmuitu no Krievijas impērijas importētajai labībai un no Lielbritānijas importētajām rūpniecības precēm. Strauji attīstījās smagā rūpniecība.

1890. gadā atcēla pret sociālistiem vērstos likumus, sociāldemokrāti Reihstāgā ieguva 20%, fon Bismarks atkāpās no kanclera amata, jo uzskatīja, ka Vilhelms II neļauj viņam pilnvērtīgi strādāt.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1884. gadā Vācija aktīvi sāka cīņu par kolonijām, un ieguva tās Namībijā, Austrumāfrikā, Jaungvinejā un vairākos Klusā okeāna arhipelāgos. 1896. gadā Vilhelms II pasludināja Vāciju par pasaules lielvaru. 1897. gadā sākās plaša kara flotes būvniecības programma.

Vācija bija ļoti ieinteresēta status quo saglabāšanā, lai varētu mierīgi attīstīt savu saimniecību. Tāpēc Bismarks sāka aktīvi veidot alianses (t.s. Bismarka alianšu sistēma), lai vēl vairāk nostiprinātu Vīnes kongresa sistēmu:

  • 1873. gadā tika izveidota triju imperatoru savienība (Krievijas impērija, Vācijas impērija, Austroungārijas impērija). Tās mērķis bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecības, kā arī izolēt Franciju.
  • 1877.—1878. gada Krievu-turku karā Krievijas impērija sakāva Osmaņu impēriju, kas Balkānos izjauca līdzsvaru starp Krievijas un Austroungārijas ietekmi. Tika sasaukts Berlīnes kongress, kas Austrijas kontrolē nodeva turku Bosniju-Hercegovinu. Tas ļoti nepatika Krievijas impērijai.
  • 1879. gadā Vācija un Austroungārija noslēdza divsavienības līgumu (kas pastāvēja līdz 1882. gadam), kura mērķis bija pretstāvēt Krievijas aktivitātēm Balkānos. Vēlāk šim līgumam pievienojās Itālijas karaliste, kuru ļoti nopietni uztrauca Francijas koloniālās aktivitātes Ziemeļāfrikā. Šī trejsavienība pastāvēja līdz 1895. gadam.
  • 1882. gadā noslēdza jaunu triju imperatoru savienību (kas bija spēkā līdz 1887. gadam): ja viena no līgumslēdzējām pusēm karos ar ceturto, pārējie divi neiejauksies — vispārēja neitralitāte jebkura kara gadījumā. Tā mērķis bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecības.
  • 1887. gadā noslēdza Krievijas un Vācijas pārapdrošināšanas līgumu — neuzbrukšanas paktu. 1890. gadā Bismarks atkāpās no amata. Jaunais imperators Vilhelms II nepagarināja šo līgumu ar Krieviju, kā rezultātā Krievija uzsāka kontaktus ar līdz šīm diplomātiski izolēto Franciju. 1891. gadā tika izveidota Krievijas-Francijas alianse. Francijas uzsāka diplomātiskās aktivitātes Lielbritānijas virzienā, un panāca vienošanos: Francija atteicās no savas ietekmes Ēģiptē, lai gūtu rīcības brīvību Marokā. Tā rezultātā Tanžera nonāca Francijas, Lielbritānijas un Spānijas kopīgā valdījumā, bet pārējā Maroka — Francijas valdījumā. Šajās aktivitātēs Vācijas impērija tika ignorēta, kas liecināja par diplomātiskās izolācijas sākšanos. Reaģējot uz to, Vācija sāka aktīvi attīstīt rūpniecību un bruņoties.
  • 1914. gadā Vācijas impērija iesaistījās 1. Pasaules karā. Vācijā valdīja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt. Ņemot vērā neveiksmīgās sarunas ar Lielbritāniju, un Krievijas lēmumu par mobilizāciju, 1. augusta pēcpusdienā Vilhelms II pieņēma lēmumu par mobilizācijas sākšanu. 4. augustā Vācija iebruka neitrālajā Beļģijā, lai sasniegtu Franciju, un Lielbritānija pieteica karu Vācijai. [1]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācija impērijā ietilpa 25 federālās zemes (Bundesglieder), no kurām gandrīz visas bija monarhijas, izņemot Hamburgas, Brēmenes und Lībekas brīvpilsētas ar republikānisku pārvaldes formu un Elzasas-Lotringas zemi, kas bija tiešā impērijas pārvaldībā (Reichsland Elsaß-Lothringen).

Federālās zemes pārvaldes forma galvaspilsēta Platība km² (1910) Iedzīvotāji (1871)[2] Iedzīvotāji (1900)[3] Iedzīvotāji (1910)
Prūsijas karaliste (Königreich Preußen) karaliste Berlīne 348 780 24 691 085 34 472 509 40 165 219
Bavārijas karaliste (Königreich Bayern) karaliste Minhene 75 870 4 863 450 6 524 372 6 887 291
Virtembergas karaliste (Königreich Württemberg) karaliste Štutgarte 19 507 1 818 539 2 169 480 2 437 574
Saksijas karaliste (Königreich Sachsen) karaliste Drēzdene 14 993 2 556 244 4 202 216 4 806 661
Bādene (Großherzogtum Baden) lielhercogiste Karlsrūe 15 070 1 461 562 1 867 944 2 142 833
Meklenburga-Šverīne (Großherzogtum Mecklenburg-Schwerin) lielhercogiste Šverīne 13 127 557 707 607 770 639 958
Hesene (Großherzogtum Hessen) lielhercogiste Darmstadt 7 688 852 894 1 119 893 1 282 051
Oldenburga (Großherzogtum Oldenburg) lielhercogiste Oldenburga 6 429 314 591 399 180 483 042
Saksija-Veimāra-Eizenaha (Großherzogtum Sachsen-Weimar-Eisenach) lielhercogiste Veimāra 3 610 286 183 362 873 417 149
Mēklenburga-Štrēlica (Großherzogtum Mecklenburg-Strelitz) lielhercogiste Neištrēlica 2 929 96 982 102 602 106 442
Braunšveiga (Herzogtum Braunschweig) hercogiste Braunšveiga 3 672 312 170 464 333 494 339
Saksija-Meiningene (Herzogtum Sachsen-Meiningen) hercogiste Meiningene 2 468 187 957 250 731 278 762
Anhalte (Herzogtum Anhalt) hercogiste Desava 2 299 203 437 316 085 331 128
Saksija-Koburga un Gota (Herzogtum Sachsen-Coburg und Gotha) hercogiste Koburga/Gota 1 977 174 339 229 550 257 177
Saksija-Altenburga (Herzogtum Sachsen-Altenburg) hercogiste Altenburga 1 324 142 122 194 914 216 128
Lipe (Fürstentum Lippe) firstiste Detmolda 1 215 111 135 138 952 150 937
Valdeka (Fürstentum Waldeck) firstiste Arolsena 1 121 56 224 57 918 61 707
Švarcburga-Rūdolštate (Fürstentum Schwarzburg-Rudolstadt) firstiste Rūdolštate 941 75 523 93 059 100 702
Švarcburga-Zondershauzene (Fürstentum Schwarzburg-Sondershausen) firstiste Zondershauzene 862 67 191 80 898 89 917
Reisa, jaunākā līnija (Fürstentum Reuß jüngere Linie) firstiste Gera 827 89 032 139 210 152 752
Šaumburga-Lipe (Fürstentum Schaumburg-Lippe) firstiste Bikeburga 340 32 059 43 132 46 652
Reisa, vecākā līnija (Fürstentum Reuß älterer Linie) firstiste Greica 316 45 094 68 396 72 769
Hamburgas brīvā Hanzas pilsēta (Freie und Hansestadt Hamburg) republika Hamburga 414 338 974 768 349 1 014 664
Lībekas brīvā Hanzas pilsēta (Freie und Hansestadt Lübeck) republika Lībeka 298 52 158 96 775 116 599
Brēmenes brīvā Hanzas pilsēta, (Freie Hansestadt Bremen) republika Brēmene 256 122 402 224 882 299 526
Elzasa-Lotringa (Reichsland Elsaß-Lothringen) federāla zeme Štrāsburga 14 522 1 549 738 1 719 470 1 874 014
Vācijas impērija ķeizariste Berlīne 540 858 41 058 792 56 367 178 64 925 993

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gada 1. maijā Berlīnē notiekošās strādnieku demonstrācijas laikā Kārlis Lībknehts aicināja pārtraukt karu. Par to viņu arestēja un karatiesā notiesāja uz četriem gadiem cietumā. Kara izraisītais pārtikas un ikdienas preču trūkums Vācijā 1917. gadā radīja situāciju, kurā katru dienu simtiem fabriku strādnieku un iedzīvotāji ģība no bada. Attīstījās melnais tirgus, kuru varasiestādes piecieta, lai ļautu iedzīvotājiem šādi papildināt pārtikas krājumus. Valstī notika stihiski nemieri un pārtikas veikalu laupīšanas. Ikdienas maizes devas samazinājums izraisīja streikus Berlīnē, Leipcigā, Magdeburgā, Hallē un Braunšveigā. 1917. gada jūlijā pārtikas veikalu izlaupīšana Rostokā noveda pie karastāvokļa ieviešanas un 30 cilvēku aresta. Slepenās sarunās ar sociālistiem, Hindenburgs aicināja munīcijas fabriku strādniekus nestreikot. Streikotāji pieprasīja kara beigas, karastāvokļa beigas valstī un vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības visiem.

1917. gada vasarā notika dumpja mēģinājums karaflotē, kas lielāko kara daļu nepiedalījās aktīvā karadarbībā. Radikālākos lozungus šajā laikā atbalstīja Reihstāgā pārstāvētā Neatkarīgo sociāldemokrātu partija, kas bija atšķēlusies no Sociāldemokrātiskās partijas. Lielākā sociāldemokrātu daļa joprojām atbalstīja balsojumus par kara finansēšanu.

1917. gada 19. jūlijā Reihstāga vairākums nobalsoja par "Miera deklarāciju", kurā paziņoja, ka karam jābeidzas bez teritoriju aneksijām. Ludendorfs un Hindenburgs piedraudēja ar aiziešanu no amatiem, ja no amata neatkāpsies kanclers Teobalds fon Betmanis-Hollvegs. Vilhelms II padevās spiedienām, atlaida Betmani-Hollveigu, par jauno kancleru ieceļot nezināmu ierēdni Georgu Mihaelisu, kas amatā noturējās dažus mēnešus, kad par kancleru iecēla Georgu fon Hertlingu. Armijas pavēlniecība lielā mērā pārņēma arī politisko varu valstī. Pastiprinājās preses cenzūra.

Pēc Oktobra revolūcijas Krievijas armija sabruka, sākās Brestļitovskas miera sarunas, kurās vācu armijas vadība pieprasīja milzīgas teritoriālās un finanšu kompensācijas. Ar 1918. gada marta līgumu Vācija ieguva kontroli pār 1/3 sabrukušās Krievijas impērijas iedzīvotāju, pusi industriālo jaudas un 90% ogļu resursu. Vācu karaspēks iesaistījās Somijas pilsoņu karā un haotiskajās kaujās Ukrainas Tautas Republikas teritorijā.[4]

Militārā sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izgāžoties Pavasara ofensīvai armijas vadība jau vasaras beigās saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Ludendorfs arī Vilhelmam II pieprasīja izveidot jaunu civilo valdību, kuras uzdevums būtu miera sarunu sākšana, tādējādi noņemot šo atbildību no armijas pleciem. Šajās dienās armijas vadība bija tā, kas baidoties no armijas sabrukuma, piespieda civilo valdību sākt miera sarunas ar ASV prezidentu Vilsonu.

Veiksmīgi izvēršoties Antantes Simts dienu ofensīvai, 1918. gada 3. oktobrī Vācijas armija pieprasīja valdībai nekavējoties noslēgt pamieru. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, jo vācu armijas kontrolēja lielu daļu Eiropas Krievijas, Beļģiju, Poliju, Baltiju, Ukrainu un Rumāniju. Taču stāvoklis Rietumu frontē bija tik katastrofāls, ka tālāka pretestība vairs nebija iespējama.

3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Tajā pašā dienā Hindenburgs viņu informēja par slikto stāvokli frontē. Bādenes Maksis no Hindenburga saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Tajā pašā dienā jaunais kanclers nosūtīja pirmo vēstuli ASV ar interesi par miera noslēgšanu.

Tuvojoties sakāves publiskai atzīšanai, Ludendorfs pārliecināja Vilhelmu II, kā imperatoru un Prūsijas karali, sākt pakāpenisku demokratizāciju "no augšas", lai izvairītos no nekontrolētas revolūcijas "no apakšas". Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. 13. un 16. oktobrī tika labota impērijas konstitūcija, paplašinot Reihstāga pilnvaras, nododot armiju tā pakļautībā, kā arī padarīja kancleru atbildīgu parlamentam. Vienlaikus tika veiktas izmaiņas balsošanas likumā, kas samazināja vēlēšanu ierobežojumus. Lielākajās vācu valstīs notika politiskas izmaiņas, atceļot šķiru ierobežojumus balsošanā, izveidojot jaunas valdības ar sociāldemokrātiem. Šādi Vācija centās pārliecināt Vilsonu, ka ir kļuvusi par demokrātisku, konstitucionālu monarhiju. Darba devēju un arodbiedrību sarunās apstiprināja 8 stundu darbadienu, kolektīvo darba līgumu slēgšanu un strīdu kolektīvu risināšanu. 28. oktobra manifestā, ko publiskoja tikai 3. novembrī. Vilhelms II paziņoja, ka imperators kalpo tautai, taču vienlaikus viņš noraidīja aicinājumus atteikties no troņa.[5]

17. oktobra valdības un armijas vadības sapulcē, redzot amerikāņu miera prasības un vācu armijas spējas turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs atguva pašpārliecību un vēlējās karu turpināt, cerot, ka 1919. gadā izdosies panākt labākus miera noteikumus. Kara ministrs solīja armijai 600 000 jaunus rekrūšus. Bādenes Maksis tomēr turpināja miera sarunas, 20. oktobrī atbildot amerikāņu priekšlikumiem. 24. oktobra pavēlē armijai Ludendorfs kritizēja jaunā kanclera miera politiku un aicināja turpināt cīņu. 26. oktobrī viņam beidzot pavēlēja aiziet no visiem amatiem.

Revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu armija atgriežas mājās, škērsojot Reinu
Skatīt arī: Novembra revolūcija

28. oktobrī karaflote saņēma admirāļa Reinharda Šēra pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Vācu karakuģiem zemūdeņu pavadībā bija jādodas uz Lielbritāniju, jāuzbrūk britu flotes galvenajai bāzei. Citiem kuģiem bija jāiepeld Temzā un jāapšauda Londona. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Novembra revolūcija.

Tikai 1918. gada 23. oktobrī sociāldemokrātu laikraksts Vorwaerts atzina, ka karš ir zaudēts.[6] Revolūcijas pirmajā nedēļā sociāldemokrāti joprojām izvairījās to atbalstīt, saglabājot uzticību valdībai. 24. oktobra valdības sēdē sociāldemokrāti bija gatavi atbalstīt konstitucionālu monarhiju, kurā valdītu kāds no Vilhelma II dēliem. Bādenes Maksis jau vairākas dienas bija vieglā formā aicinājis ķeizaru atteikties no troņa. Vilhelms II no Berlīnes 29. oktobra vakarā devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai. Tajā pašā vakarā arī sociāldemokrātu vadītājs Šeidemenis kancleru informēja par ķeizara aiziešanas nepieciešamību. 1. novembrī Vilhelms II uz ierosinājumu atkāpties atbildēja, ka tas nozīmēs monarhijas beigas visās vācu valstīs un revolucionāru haosu.[7] 5. novembri Vilsons piekrita pamiera noslēgšanai.

Tikai redzot, ka ignorējot revolūcijas prasības viņi paši riskē zaudēt varu Neatkarīgajiem sociāldemokrātiem, 7. novembrī sociāldemokrāti informēja Bādenes Maksi, ka pametīs valdību, ja vien 8. novembrī Vilhelms II neatteiksies no troņa. Sociāldemokrātu aiziešana nozīmētu valdības krišanu laikā, kad valstī jau bija sākusies revolūcija.

9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus – vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi. Tikmēr Berlīnē mērenie sociāldemokrāti pasludināja republikas izveidošanu, tikai nedaudz apsteidzot kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu.[8]

Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt vismaz līdz Satversmes sapulces sasaukšanai, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist Šeidemeņa veiktajai republikas pasludināšanai, kas tikai nedaudz apsteidza kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu. Jau 9. novembra vakarā sociāldemokrāti un Neatkarīgie sociālisti izveidoja jaunu valdību sešu cilvēku sastāvā, kas 10. oktobrī vienojās par sadarbību ar armijas vadību, lai nepieļautu boļševiku revolūciju Vācijā.

11. novembra 11.00 stājās spēkā Kompjeņas pamiers. 28. novembrī Vilhelms II trimdā parakstīja atteikšanos no troņa. Karu oficiāli izbeidza septiņus mēnešus vēlāk, līdz ar Versaļas līguma parakstīšanu 1919. gada 28. jūnijā.

Tā kā karš nebija sasniedzis Vācijas teritoriju, daudzi nesaprata, kāpēc valsts ir atzīta par zaudētāju. Daudzi uzskatīja, karš zaudēts nevis tāpēc, ka armija zaudēja karu, bet tāpēc, ka to nodevuši politiķi "Novembra noziedznieki", noslēdzot pamieru. Sākās mīts par nodevīgo "naža dūrienu mugurā". Armija no frontes līnijas atgriezās organizēti, un daudzviet tika sagaidīta kā nesakauta uzvarētāja. Šo mītu jau pirmajos mēnešos pēc kara beigām pauda gan Ludendorfs, gan Hindenburgs, tā izvairoties uzņemties atbildību par sakāvi.[9]

Vācijas imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vilhelms I Hoencollerns (Wilhelm I, Wilhelm Friedrich Ludwig Hohenzollern, 1797—1888), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 18.01.1871.-09.03.1888. g.
  • Frīdrihs III Hoencollerns (Friedrich III, Wilhelm Nikolaus Karl Hohenzollern, 1831—1888), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 09.03.1888.—15.06.1888. g.
  • Vilhelms II Hoencollerns (Wilhelm II Hohenzollern, 27.01.1859.-04.06.1941.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 1888.—1918. g.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]