Vācijas impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācijas impērija 1871.-1918.
Vācijas impērija ar kolonijām, 1914
Vācijas impērijas karogs

Vācijas impērija (vācu: Deutsches Kaiserreich) tika nodibināta 1871. gada 18. janvārī, beidza pastāvēt 1918. gada 9. novembrī, kad pēc revolūcijas sākšanās imperators Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā uz Nīderlandi.

Pirmā, Otrā un Trešā Vācijas impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc nacistu partijas nākšanas pie varas tika atcelta Veimāras republikas demokrātiskā konstitūcija un formāli atjaunota Vācijas impērijas likumdošana, nacistisko Vāciju sākot dēvēt par Trešo Vācu impēriju jeb Trešo Reihu. Tādēļ ķeizariskās Vācijas impērijas periodu (1871-1918) dēvēja par Otro impēriju, bet Svēto Romas impēriju (962-1806) par Pirmo impēriju vai "Veco impēriju" (Altes Reich).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prūsijas nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Vācijas impērijas izveidošanai, vācu zemēs pastāvēja 39 neatkarīgas valstiņas kurās par vadošo lomu cīnījās Svētās Romas Impērijas mantiniece, Austrijas impērija un strauji augošā Prūsijas karaliste. 1834. gadā daļa vācu valstu apvienojās Prūsijas muitas savienībā. Sāka būvēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gadā, liberālisma uzplūdu rezultātā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienības parlaments, taču, deputātu pieredzes trūkuma dēļ, tā darbība bija neefektīva. Apspriešanai tika izvirzīta ideja par vācu valstu apvienošanu vienā lielvalstī, izvirzot Prūsijas karali par imperatora kandidātu, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita. Iebildumi pret šo ideju bija arī Austrijas impērijai. Strīdīgais Šlēzvigas un Holšteinas piederības jautājums 1848. gadā noveda pie Pirmā Šlēzvigas kara, kurā uzvarēja Dānija.

1858. gadā par Prūsijas karali kļuva Vilhelms I, 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Otto fon Bismarku. 1864. gadā, Otrā Šlēzvigas kara rezultātā Prūsija un Austrijas impērija sakāva Dāniju un ieguva kontroli pār Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocēja Austrijas-Prūsijas karu ar Austrijas impēriju, kā rezultātā beidza pastāvēt Vācu Savienība, kas ievērojami samazināja Austrijas ietekmi vācu valstīs. 1866. gadā Prūsijas vadībā izveidojas Ziemeļvācu Savienība. 1870. gadā fon Bismarks izprovocēja franču-prūšu karu, kura rezultātā vācu valstis sakāva Franciju un anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu.

Impērijas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru. Iepriekš neatkarīgās vācu valstiņas saglabāja zināmu autonomiju un savas valdošās dinastijas, taču politiskā un militārā kontrole pārgāja federālās valdības un kanclera rokās.

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fon Bismarks cīnījās ar konservatīvajiem katoļiem (Kulturkampf), realizēja vairākas liberālas reformas. 1878. gadā izdeva likumu, kas aizliedza sociālistu partiju darbību. Tika pieņemti likumi par slimo kasēm un apdrošināšanu pret negadījumiem darbā. 1879. gadā uzlika paaugstinātu ievedmuitu no Krievijas impērijas importētajai labībai un no Lielbritānijas importētajām rūpniecības precēm. Strauji attīstījās smagā rūpniecība.

1890. gadā atcēla pret sociālistiem vērstos likumus, sociāldemokrāti Reihstāgā ieguva 20%, fon Bismarks atkāpās no kanclera amata, jo uzskatīja, ka Vilhelms II neļauj viņam pilnvērtīgi strādāt.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1884. gadā Vācija aktīvi sāka cīņu par kolonijām, un ieguva tās Namībijā, Austrumāfrikā, Jaungvinejā un vairākos Klusā okeāna arhipelāgos. 1896. gadā Vilhelms II pasludināja Vāciju par pasaules lielvaru. 1897. gadā sākās plaša kara flotes būvniecības programma.

Vācija bija ļoti ieinteresēta status quo saglabāšanā, lai varētu mierīgi attīstīt savu saimniecību. Tāpēc Bismarks sāka aktīvi veidot alianses (t.s. Bismarka alianšu sistēma), lai vēl vairāk nostiprinātu Vīnes kongresa sistēmu:

  • 1873. gadā tika izveidota triju imperatoru savienība (Krievijas impērija, Vācijas impērija, Austroungārijas impērija). Tās mērķis bija normalizēt Krievijas un Austrijas attiecības, kā arī izolēt Franciju.
  • 1877.-1878. gada Krievu-turku karā Krievijas impērija sakāva Osmaņu impēriju, kas Balkānos izjauca līdzsvaru starp Krievijas un Austroungārijas ietekmi. Tika sasaukts Berlīnes kongress, kas Austrijas kontrolē nodeva turku Bosniju-Hercegovinu. Tas ļoti nepatika Krievijai.
  • 1879. gadā Vācija un Austrija noslēdza divsavienības līgumu (kas pastāvēja līdz 1882. gadam), kura mērķis bija pretstāvēt Krievijas aktivitātēm Balkānos. Vēlāk šim līgumam pievienojās Itālijas karaliste, kuru ļoti nopietni uztrauca Francijas koloniālās aktivitātes Ziemeļāfrikā. Šī trejsavienība pastāvēja līdz 1895. gadam.
  • 1882. gadā noslēdza jaunu triju imperatoru savienību (kas bija spēkā līdz 1887. gadam): ja viena no līgumslēdzējām pusēm karos ar ceturto, pārējie divi neiejauksies - vispārēja neitralitāte jebkura kara gadījumā. Tā mērķis bija normalizēt Krievijas un Austroungārijas attiecības.
  • 1887. gadā noslēdza Krievijas un Vācijas pārapdrošināšanas līgumu - neuzbrukšanas paktu. 1890. gadā Bismarks atkāpās no amata. Jaunais imperators Vilhelms II nepagarināja šo līgumu ar Krieviju, kā rezultātā Krievija uzsāka kontaktus ar līdz šīm diplomātiski izolēto Franciju. 1891. gadā tika izveidota Krievijas-Francijas alianse. Francijas uzsāka diplomātiskās aktivitātes Lielbritānijas virzienā, un panāca vienošanos: Francija atteicās no savas ietekmes Ēģiptē, lai gūtu rīcības brīvību Marokā. Tā rezultātā Tanžera nonāca Francijas, Lielbritānijas un Spānijas kopīgā valdījumā, bet pārējā Maroka - Francijas valdījumā. Šajās aktivitātēs Vācijas impērija tika ignorēta, kas liecināja par diplomātiskās izolācijas sākšanos. Reaģējot uz to, Vācija sāka aktīvi attīstīt rūpniecību un bruņoties.
  • 1914. gadā Vācijas impērija iesaistījās 1. Pasaules karā. Vācijā valdīja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt. Ņemot vērā neveiksmīgās sarunas ar Lielbritāniju, un Krievijas lēmumu par mobilizāciju, 1. augusta pēcpusdienā Vilhelms II pieņēma lēmumu par mobilizācijas sākšanu. 4. augustā Vācija iebruka neitrālajā Beļģijā, lai sasniegtu Franciju, un Lielbritānija pieteica karu Vācijai. [1]

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 3. oktobrī Vācijas armija pieprasīja valdībai nekavējoties noslēgt pamieru. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, jo vācu armijas kontrolēja lielu daļu Eiropas Krievijas, Beļģiju, Poliju, Baltiju, Ukrainu un Rumāniju. Taču stāvoklis Rietumu frontē bija tik katastrofāls, ka tālāka pretestība vairs nebija iespējama.

22. oktobrī karaflotes komandieris saņēma pavēli īstenot plānu, kas paredzēja pašnāvniecisku vācu karaflotes uzbrukumu britu flotei, lai glābtu flotes un nācijas godu. Uzzinot par plānoto uzbrukumu, 29. oktobrī sākās matrožu dumpji, kas pārmetās uz karaflotes bāzi Ķīlē, kur izveidojās matrožu un strādnieku padome, sakās Vācijas revolūcija.

9. novembrī armijas štābā Spa, Beļģijā, uz sapulci sasauca 50 augstāko rangu virsniekus, no kuriem 39 paspēja ierasties. Viņiem uzdeva divus jautājumus – vai kareivji atbalstīs ķeizaru, ja tas mēģinās apspiest revolūciju Vācijā un vai kareivji ir gatavi apspiest boļševiku revolūciju Vācijā? Uz pirmo jautājumu tikai viens virsnieks atbildēja, ka kareivji sekos ķeizaram. 15 svārstījās, un 23 atbildēja, ka kareivji neatbalstīs ķeizaru kārtības ieviešanā valstī. Uz otro jautājumu 12 atbildēja, ka vispirms jāatjauno disciplīna armijā, 19 šaubījās, ka kareivji apspiedīs boļševikus un 8 atbildēja, ka uz kareivjiem nevar cerēt. Pēc tam armijas vadība informēja ķeizaru, ka armija disciplinēti atgriezīsies mājās savu virsnieku vadībā, bet tā vairs neseko ķeizaram un viņa pavēlēm. 24. stundas vēlāk Vilhelms II devās trimdā uz Nīderlandi. Tikmēr Berlīnē mērenie sociāldemokrāti pasludināja republikas izveidošanu, tikai nedaudz apsteidzot kreiso sociālistu paziņojumu par sociālistiskas republikas izveidošanu.[2]

Vācijas imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vilhelms I Hohencollerns (Wilhelm I, Wilhelm Friedrich Ludwig Hohenzollern, 1797.-1888.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 18.01.1871.-09.03.1888. g.
  • Frīdrihs III Hohencollerns (Friedrich III, Wilhelm Nikolaus Karl Hohenzollern, 1831.-1888.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 09.03.1888.-15.06.1888. g.
  • Vilhelms II Hohencollerns (Wilhelm II Hohenzollern, 27.01.1859.-04.06.1941.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 1888.-1918. g.
  1. The First World War: Germany and Austria-Hungary 1914-1918
  2. The First World War: Germany and Austria-Hungary 1914-1918