Pāriet uz saturu

Vācijas kapitulācijas akts

Vikipēdijas lapa
Vācijas kapitulācijas akts
Feldmaršals Vilhelms Keitels paraksta bezierunu kapitulācijas aktu, 1945. gada 8. maijs
Parakstīts 1945. gada 8. maijā
Vieta Berlīne, Vācija
Kondīcija Parakstīts
Parakstītāji Valsts karogs: Vācijas Impērija Hanss Georgs fon Frīdeburgs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Vilhelms Keitels
Valsts karogs: Vācijas Impērija Hanss Jirgens Štumpfs
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Artūrs Teders
Georgijs Žukovs
Valsts karogs: Francija Žans de Latrs de Tasiņī (liecinieks)
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Karls Spācs (liecinieks)
Dalībvalstis
Ratificētāji
  • OKW
  • PSRS
  • Apvienotā Karaliste
  • ASV
  • Francija
Vācijas bezierunu kapitulācijas akta trešā un pēdējā lappuse, kas parakstīta Berlīnē, Vācijā 1945. gada 8. maijā.
Kapitulācijas akta dokuments.

Vācijas kapitulācijas akts[P 1] bija juridisks dokuments, kas noteica atlikušo nacistiskās Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju sabiedrotajiem, izbeidzot Otro pasaules karu Eiropā. To parakstīja 1945. gada 8. maijā, pulksten 22:43[P 2] pēc Centrāleiropas laika, un tas stājās spēkā tajā pašā dienā pulksten 23:01 pēc Centrāleiropas laika.

Dienu pirms tam, Vācija ar sabiedrotajiem Reimsā, Francijā, bija parakstījusi vēl vienu kapitulācijas aktu, taču Padomju Savienība to neatzina, tāpēc vajadzēja parakstīties vēlreiz un, turklāt, tūlīt pēc iepriekšējā akta parakstīšanas, vācu spēkiem tika pavēlēts pārtraukt uguni rietumos un turpināt cīņu austrumos. Vācijas Flensburgas valdība un valsts galva lieladmirālis Kārlis Dēnics pieņēma sabiedroto ierosinājumu parakstīt jaunu dokumentu. Dokumentu Padomju militārās administrācijas Vācijā mītnē (Karlshorsta, Berlīne) parakstīja Vācijas Oberkommando der Wehrmacht (OKW) jeb Vērmahta virspavēlniecības pārstāvji, Sabiedroto ekspedīcijas spēki, ko pārstāvēja briti, un padomju Sarkanās armijas Augstākās virspavēlniecība, bet Francijas un ASV pārstāvji parakstījās kā liecinieki. Šoreiz feldmaršals Vilhelms Keitels bija Vācijas augstākais pārstāvis parakstīšanas ceremonijā. Šis Vācijas kapitulācijas dokuments arī noveda pie nacistiskās Vācijas de facto krišanas. Nacistiskās Vācijas sagrāves rezultātā sabiedrotie de facto bija okupējuši Vāciju, okupāciju vēlāk ar Berlīnes deklarāciju apstiprināja četras sabiedroto valstis (Francija, PSRS, Apvienotā Karaliste un ASV) kā jaunās Vācijas kopējās pārstāves 1945. gada 5. jūnijā.

Kapitulācijas aktam bija trīs valodu versijas, angļu, krievu un vācu, bet pašā aktā par oficiālajām pasludināja angļu un krievu valodas versijas.

Priekšvēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 30. aprīlī savā Fīrera bunkurā, kas atradās zem Reihskancelejas, Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers izdarīja pašnāvību.[3] Savā testamentā viņš iecēla lieladmirāli Kārli Dēnicu par nākamo Vācijas valsts vadītāju — reihsprezidentu.[4] Pēc Berlīnes krišanas, divas dienas vēlāk — amerikāņu un padomju spēkiem sastopoties Torgavā pie Elbas — Vācijas teritorija, kas joprojām bija Vācijas militārajā kontrolē, tika sadalīta divās daļās. Turklāt, 1945. gada marta sabiedroto pēdējās virzības ātrums kopā ar Hitlera uzstājīgajām pavēlēm cīnīties līdz pēdējam karavīram, atstāja lielāko daļu izdzīvojušo vācu spēku izolētos aplenkumos Vācijā un Vācijas okupētajās teritorijās galvenokārt ārpus pirmskara Trešā reiha robežām. Dēnics mēģināja izveidot valdību Flensburgā uz Dānijas—Vācijas robežas. 1945. gada 2. maijā viņam tur pievienojās feldmaršala Vilhelma Keitela vadītā Oberkommando der Wehrmacht, kas iepriekš bija pārcēlusies uz Krampnicu netālu no Potsdamas un pēc tam, Berlīnes kaujas laikā, uz Reinsbergu. Dēnics centās parādīt savu Flensburgas valdību kā "apolitisku". Tomēr nenotika atteikšanās no nacisma ideoloģijas, nacistu partija netika aizliegta, vadošie nacisti netika aizturēti, un nacisma simboli netika noņemti. Šo trūkumu dēļ ne padomju puse, ne amerikāņi neatzina Dēnicu vai Flensburgas valdību par spējīgiem pārstāvēt Vācijas valsti.

Pēc Hitlera nāves, vācu karaspēka daļas turpināja cīnīties ielenkumos Atlantijas okeāna piekrastē Larošelā, Sennazērā, Lorjānā, Denkerkā un Normandijas salās, Grieķijas Krētas, Rodas un Dodekanesas salās, lielākajā daļā Norvēģijas teritorijas, Dānijā, Nīderlandes ziemeļrietumos, Ziemeļhorvātijā, Itālijas ziemeļos, Austrijā, Bohēmijā un Morāvijā, Kurzemes cietoksnī Latvijā, Helas strēlē Polijā un Vācijā — Hamburgā pretī Apvienotās Karalistes un Kanādas spēkiem, Mēklenburgā, Pomerānijā un aplenktajā Breslavā, sastopoties ar padomju spēkiem, un Bavārijas dienvidos, Berhtesgādenes apkaimē, sastopoties ar amerikāņu un franču spēkiem.[5]

Kapitulācijas akts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienības, Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes pārstāvji, kas 1944. gadā strādāja ar Eiropas padomdevējkomisijas (European Advisory Commission, EAC) starpniecību, centās sagatavot saskaņotu padošanās dokumentu, ko izmantot potenciālajos apstākļos, kad nacistu varu Vācijā gāzīs militārās vai civilās varas iestādes, un pēcnacistu valdība vēlētos pamieru. 1944. gada 3. janvārī EAC Darba drošības komiteja ierosināja, ka:

Vācijas kapitulācija jāapstiprina vienotā bezierunu kapitulācijas aktā.[6]

Komiteja arī ieteica kapitulācijas aktu parakstīt Vērmahta virspavēlniecības pārstāvjiem. Šī ieteikuma pamatā bija apsvērumi, lai nepieļautu tā sauktā mīta par "dunci mugurā" atkārtošanos, kad Veimāras Republikas laika politiskie ekstrēmisti apgalvoja, ka 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamieru bija parakstījuši tikai civilpersonas un, ka Ķeizariskās armijas virspavēlniecība nav atbildīga par kapitulācijas aktu vai pašu sakāvi.

Ne visi piekrita komitejas prognozēm. Apvienotās Karalistes pārstāvis EAC, vēstnieks Viljams Strengs apgalvoja:

Šobrīd nav iespējams paredzēt, kādos apstākļos karadarbība ar Vāciju var tikt apturēta. Tāpēc mēs nevaram pateikt, kāds procedūras veids būtu vispiemērotākais, vai, piemēram, tiks atzīts, ka vislabāk ir noslēgt pilnīgu pamieru ar detalizētiem nosacījumiem, vai īsāku, vispārīgu pamieru, vai arī, iespējams, vispār nav vienota pamiera, bet gan virkne lokālo kapitulāciju no ienaidnieka komandieru puses.[7]

Vācijas kapitulācijas nosacījumus sākotnēji apsprieda pirmajā EAC sanāksmē 1944. gada 14. janvārī. 1944. gada 28. jūlijā tika panākta vienošanās par galīgo trīsdaļīgo tekstu, un to pieņēma trīs sabiedroto lielvaras.[8]

Pirmā daļa sastāvēja no īsas preambulas: "Vācijas valdība un Vērmahta virspavēlniecība, atzīstot un atzīstot Vācijas bruņoto spēku pilnīgu sakāvi uz sauszemes, jūrā un gaisā, ar šo paziņo par Vācijas bezierunu kapitulāciju".[9]

Otrā daļa, 1.—5. pants, attiecas uz Vērmahta virspavēlniecības veikto visu spēku kapitulāciju uz sauszemes, jūrā un gaisā, viņu ieroču nodošanu, evakuāciju no jebkuras teritorijas ārpus Vācijas 1937. gada 31. decembra robežām, kā arī vācu karavīru kļūšanu par karagūstekņiem.

Trešā daļa, 6.—12. pants, bija saistīti ar Vācijas valdības padošanos sabiedroto pārstāvjiem gandrīz visās tās pilnvarās un varā, ieslodzīto un piespiedu strādnieku atbrīvošanu un repatriāciju, radio pārraižu pārtraukšanu, informācijas un izlūkdatu nodošanu sabiedrotajiem, ieroču un infrastruktūras uzturēšanu, nacistu līderu izdošanu kara noziegumu iztiesāšanai un sabiedroto pārstāvju pilnvarām izdot proklamācijas, rīkojumus un instrukcijas, kas attiecas uz "papildu politiskām, administratīvām, ekonomiskām, finansiālām, militārām un citām prasībām, kas izriet no Vācijas pilnīgas sakāves". Galvenais pants trešajā sadaļā bija 12. pants, kas paredzēja, ka Vācijas valdība un Vērmahta virspavēlniecības pilnībā ievēros visus sabiedroto akreditēto pārstāvju proklamācijas, rīkojumus, un norādījumus. Sabiedrotie šo pantu saprata kā tādu, ka tas dod neierobežotas iespējas noteikt zaudējumu restitūcijas un atlīdzināšanas kārtību. 13. un 14. pantā bija precizēts nodošanas datums un gala tekstu valodas.[8]

Jaltas konference 1945. gada februārī bija novedusi pie kapitulācijas nosacījumu tālākas izstrādes, jo tika panākta vienošanās, ka pēckara Vācijas teritorija tiks sadalīta četrās Padomju Savienības, Apvienotās Karalistes, Francijas un ASV okupācijas zonās.[10] Jaltā arī tika panākta vienošanās, ka 1944. gada jūlija nodošanas tekstam tiktu pievienots papildu klauzula "12.a". Tajā teikts, ka sabiedroto pārstāvji "spers tādus soļus, tostarp pilnīgu Vācijas atbruņošanu, demilitarizāciju un teritorijas sadalīšanu, kādus viņi uzskata par nepieciešamu mieram un drošībai nākotnē".[11] Tomēr Francijas Republikas Pagaidu valdība nebija Jaltas vienošanās līgumslēdzēja puse un atteicās to atzīt, kas radīja diplomātisku problēmu, jo papildu klauzulas oficiāla iekļaušana EAC tekstā neizbēgami radītu Francijas prasību pēc vienlīdzīgas pārstāvības visos Vācijas sadalīšanas lēmumos. Lai gan tas netika atrisināts, faktiski bija divas EAC teksta versijas – viena ar "sadalīšanas klauzulu" un otra bez.[11]

1945. gada marta beigās, Apvienotās Karalistes valdība sāka šaubīties, vai pēc tam, kad Vācija būs pilnībā sakauta, pastāvēs kāda pēcnacistiskās Vācijas civiliestāde, kas spēs parakstīt kapitulācijas aktu vai īstenot tā noteikumus. Viņi ierosināja pārstrādāt EAC tekstu kā vienpusēju paziņojumu par sabiedroto veikto vācu sakāvi un par to, ka sabiedrotie uzņemas augstāko varu pēc Vācijas valsts pilnīgas likvidācijas.[9] Tieši šādā veidā EAC saskaņotais teksts beidzot tika īstenots kā deklarācija par Vācijas sakāvi.

Tikmēr rietumvalstu sabiedroto Apvienotā štāba priekšnieku komiteja 1944. gada augustā vienojās par vispārējām vadlīnijām vietējo karaspēku padošanos noteikumiem, kas jānoslēdz ar jebkuriem kapitulējošiem vācu spēkiem. Viņi pilnvaroja bezierunu kapitulāciju un aprobežošanos tikai ar militāriem vietējās padošanās aspektiem un neuzņemties nekādas saistības pret ienaidnieku. Šī kapitulācija nedrīkstēja skart nevienu vēlāku vispārēju kapitulācijas aktu, kas varētu aizstāt jebkuru daļējas kapitulācijas aktu un ko Vācijai kopīgi uzspiestu trīs galvenās sabiedroto lielvalstis. Šīs vadlīnijas bija pamats vācu spēku daļējai kapitulācijai rietumvalstu sabiedrotajiem 1945. gada aprīlī un maijā.[9]

Tā kā Vācijas kapitulācija notika, EAC teksts tika aizstāts ar vienkāršotu, tikai militāru versiju, kuras pamatā ir Vācijas spēku daļējas kapitulācijas akta Itālijā teksts, kas parakstīts pēc Kazertas kapitulācijas.[12] Par šo izmaiņu iemesliem vēsturnieki joprojām strīdās, bet tie, iespējams, atspoguļoja šaubas attiecībā uz Vācijas parakstītāju spēju vienoties par pilna kapitulācijas akta teksta noteikumiem vai pastāvīgo nenoteiktību komunikācijā ar Franciju par "sadalīšanas klauzulu".[11][13]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ vācu: Bedingungslose Kapitulation der Wehrmacht; angļu: German Instrument of Surrender; krievu: Акт о капитуляции Германии; franču: Actes de capitulation du Troisième Reich.
  2. ↑ Kapitulācijas aktā nav norādīts precīzs tā parakstīšanas laiks. Saskaņā ar oficiālo padomju puses pozīciju, dokuments parakstīts 8. maijā, pulksten 22:43 pēc Viduseiropas laika (9. maijā, 00:43 pēc Maskavas laika). Tomēr daži avoti norāda uz vēlāku parakstīšanas laiku — 9. maijā, ap pulksten 01:00 pēc Viduseiropas laika.[1][2]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Алексей Славин (2010). Пять легенд о капитуляции (Новое время izd.).
  2. ↑ Kershaw, Ian. The End: Germany 1944-45. Penguin, 2012. gadā. 372. lpp.
  3. ↑ «MI5 | Hitler's Last Days». www.mi5.gov.uk (angļu). MI5.
  4. ↑ «My Political Testament - Wikisource, the free online library». en.wikisource.org (angļu).
  5. ↑ Ian Kershaw. The End: Germany, 1944-45 (angļu). Penguin Books Limited, 2011. gadā. 298. lpp. ISBN 978-0-14-195707-4.
  6. ↑ Memorandum by the Working Security Committee, Foreign Relations of the United States 1944, vol I (angļu). 1944. gada 3. janvārī. 101. lpp.
  7. ↑ Memorandum by Lord Strang, Foreign Relations of the United States 1944, vol. I (angļu). 1944. gada 15. janvārī. 113. lpp.
  8. ↑ 8,0 8,1 Ziemke, Earl Frederick. The US Army and the Occupation of Germany 1944–1946 (angļu). Center of Military History, United States Army, 1990. gadā. 114. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Hansen, Reimar. Germany's Unconditional Surrender (angļu). History Today, 1995. gadā.
  10. ↑ Ziemke, Earl Frederick. The US Army and the Occupation of Germany 1944–1946 (angļu). Center of Military History, United States Army, 1990. gadā. 115. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Mosely, Philip E. Dismemberment of Germany, the Allied Negotiations from Yalta to Potsdam (angļu). Foreign Affairs, 1950. gadā. 487–498. lpp.
  12. ↑ Ziemke, Earl Frederick. The US Army and the Occupation of Germany 1944–1946 (angļu). Center of Military History, United States Army, 1990. gadā. 257. lpp.
  13. ↑ Jones, Michael. After Hitler: The Last Days of the Second World War in Europe. (angļu). John Murray, 2015. gadā. 205. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vācijas_kapitulācijas_akts&oldid=4232251"